Viedokļi ir divējādi un diezgan saprotami – vai nu cilvēkiem patīk vai arī nē. Bet tikai un vienīgi saturiski. Nav aspekta no Nacionālā kino centra puses, kas šo īsfilmu, kura ataino Lāčplēša (Mārtiņš Eihe) atkārtotu izlīšanu no Daugavas un cīņu pret ietekmīgo un bezjūtīgo valdnieku Doktoru Šņukuru (Guntis Pilsums), izpēta no kinematogrāfiskā viedokļa. Ir tikai tīri faktiskas atzīšanās mīlestībā vai arī aizmuguriska nāves soda piespriešana. No mirkļa, kad pie apvāršņa parādījās “Pēdējā Lāčplēša” reklāmas rullītis, Latvijas interneta vietnes laiku pēc laika tiek pārpludinātas ar dažnedažādiem komentāriem. Pārsvarā pirms pirmizrādes tie skanēja diezgan pozitīvi, katrs, kurš ierakstīja pat vismazāko vārdu sava viedokļa ailītē, vēlējās filmu redzēt. Pēc tam.. Skatītāju rindas ir pustukšas, vairāki viedokļi paliek, bet arī krasi mainās. Kāpēc?
Krietnā devā groteskas ietērptā, iespējams, ne parodija vai komēdija, bet gan paskvila, Jāņa Vingra īsfilma stāsta par jau kaut kur redzēto Dr. Šņukuru, kurš paralizē Latvijas brīvo domāšanu un demokrātiju un kuram visur un vienmēr palīdz tehno pārlādēti muskuļmaisi un tumšas, nolaistas telpas. Šīs situācijas rezultātā arī tikpat zināmais Lāčplēsis sakrīt uz vienu roku ar Šņukura vēl nenotvertajiem latviešu literatūras supertēliem Antiņu (Kārlis Būmeisters) un Maiju (Dana Dombrovska), lai izglābtu Sprīdīti, Raini, princesi Zeltīti un, protams, arī visu latvisko nāciju. Ja šo darbu sāk uztvert kā nopietnu mākslu un kinoestētisko pērli, tad gaidīta liela vilšanās, un rakstās tādi komentāri kā “MURGS” un “Tā lūk, paši izzog valsti un taisa filmu par tās izzadzējiem..”. Pēdējais varētu būt attiecināms uz faktu, ka NKC Vingrim kā labas slavas cilvēkam piešķīra 45 000 latu, un mazā naudas apjoma dēļ “Pēdējais Lāčplēsis” arī ir pārdesmit minūšu īss. Zagšana tādēļ, ka vairāku cilvēku uzskatos šī nauda būtu izlietojama citiem, labākiem mērķiem.
Taču, ja uz kinoteātri tiek nākts ar vēlmi būt sarkastiskam pret tikai mums, latviešiem, zināmiem politiskiem procesiem un iesmiet par vairāku pašmāju varoņu un nevaroņu izdarībām, šī kustīgā bildīte ir tieši laikā. Ja dažreiz pieklibo saturs, piemēram ar to, kā tiek atbrīvoti un arī kā tiek spīdzināti Rainis, Zeltīte un Sprīdītis, tad operatora (Uldis Jancis) darbs, pārsteidz arvien vairāk un vairāk. Jauku noskaņu rod arī Andra Vilcāna (Drakula. Svešās Asinis, Dzelzs Vilks u.c.) sakomponētā mūzika, kas brīžiem rada tādu nepatikas efektu, taču tādai tai noteikti būtu jābūt, jo, ja Dr. Sņukura kambaru auru nevar saost, tad labāk to sadzirdēt.
Vienu gan var teikt, šķiet, šīs Baltijas valsts sabiedrība un kino nav radīti sarkasmam. Brīžiem, vērtējot katru “joku” un “ironiju” no tās sastādīšanas viedokļa, saturiski tas viss sāk kļūt nedaudz truli un nemaz ne smieklīgi, kad nesmejas par joku kā izteiksmes līdzekli un inteliģences skalu, bet gan par tā izpildījumu. Šajā valstī cieņā un labā izpildījuma kvalitātē vienmēr būs diezgan jauka un labākajās Padomju tradīcijās ieturēta Ēzopa valodas sabiedriskā un sociālā ironija un satīra, tāda, kas netieši vai tieši ataino mūsu pašu muļķīgās likstas ģimenē vai arī ar pārējiem sabiedrotajiem (par piemēru jau ikoniskā komēdija “Limuzīns Jāņu nakts Krāsā”). Labāk veselīgs humors nekā neveselīga brutalitāte.
