Aškas melnbaltā emociju gamma

Jaunajai māksliniecei ir deviņpadsmit un šī ir viņas ceturtā izstāde. Līdz šim viņas darbi bijuši redzami Talsos, tagad, kad viņa sākusi mācīties LMA vakara kursos, darbi aplūkojami arī Rīgā.

Ideja, kā autore uzrakstījusi nelielā izstādes komentārā, radusies garlaicīgas ķīmijas stundas dēļ. Vēlāk noskaņas nākušas klāt, tēli virknējušies un beigu beigās tapusi izstāde. Viens no „atnākušajiem” tēliem ir Aška (autores alter ego, kā noprotu), kuras melnbaltā emociju gamma veido izstādes pamatu.

Uz galda cienastam konfektes un vīna glāzes, kurās kā izrādās ne vien sarkanvīns, bet, kas samulsina (jo patrāpās pārāk negaidīti), arī kola. Klātesošie – trīs pastāvīgi visu iespēkojamo izstāžu apmeklētāji un bariņš alternatīva paskata jauniešu, kas acīmredzami ir mākslinieces draugi un atbalstītāji. Tā kā ne oficiālas ievadrunas, ne atklāšanas vai iepazīstināšanas ar autori tā arī nav, tad labu laiku cenšos tāpat vien izzīlēt, kura no meitenēm kediņās varētu būt darbu autore, visbeidzot izrādās, ka māksliniece ir gotiski melnā meitene, kura klusiņām rosās, rūpējoties par galdu un ne mirkli neliek manīt, ka būtībā ir pasākuma centrālā persona. Patiesībā jau gauži loģiski – melnbalti darbi, melnbalta autore.

Neliels formāts, balts papīrs un tuša. Mērena tēlu stilizācija, stūrainas un liektas formas. Lielāki un mazāki melnbalti laukumi un sievišķīga aizraušanās ar sīkumiem, laukumu aizpildīšanā. Klasiski. Skaisti. Kopumā nekā pārsteidzoša. Labs tehniskais līmenis, bet ne tēlos, ne sižetos nav vēl nekā pārmēru oriģināla. Saprotams, ka tēmas lielākoties dziļi personiskas, domē sievietes tēls un psiholoģiski motīvi. Bet tie lielākoties autorei personiski svarīgi, skatītāji var izbaudīt melnbalto ritmu, bet darbos autore runājas pati ar sevi, risina tēmas personiski ie/aizšifrētos un tikai pašai atšifrējamos tēlos, retais darbs uzrunā arī skatītāju no malas.

Sievietes, bet bez erotikas, Vidberga vai Vīlipsona ietekmi meklēt velti. Iekšējās pasaules izziņa, atturīgi, bet noteikti nostumjot malā seksualitāti, sieviešu tēli kalpo kā figūras, ķermeņi veido noteiktu ritmu, laukumu saspēli.

Kā būtiski un klātesoši ir kaķi un putni. Kaķi jau vairumā kā kaķi, vairāk vai mazāk kaķiski, nereti kā ritmisks atkārtojums zīmējumā. Putni biežāk simboliskos tēlos – viens no labākajiem šai ziņa „Atindēšanās”, kur vairākus tēlus vienojošs mugurkauls (visiem kopīgā CNS – jeb centrāla nervu sistēma, kas pārvēršas vien par indi vienam uz un caur otru novadošā trubā?) apspēlēts arī putnu tēlos – putns kā izstiepts no mugurkaula skriemeļiem sastāvošs veidojums. Vienīgā līdzās ahromatiskajām izmantotā krāsa ir zilā, darbā par mazo princi un zilo paradīzes putnu. Faktiski, gan tā ir mazā princese, piespiedusi klāt koši zilu, lielu sapņu putnu. Cerību krāsa tomēr.