Mīlestības reprodukcija. Izrāde “Blūzs.Vita.Nova”

Galerijas:

• Izrāde “Blūzs.Vita.Nova”

Šķiet, visiem jau sen zināms, ka pasaule ir sadalāma divās atšķirīgās frakcijās – vīrieši un sievietes. Sākot jau ar pavisam muļķīgu atšķirību kā dzimums, tad ģenētiskā sistēma, apģērbs, iespējams, izturēšanās. Taču viena lieta, kas tiešām atdala abas šīs cilvēku grupas, ir dzīves uztveres un jūtu pasaules. Izrādes “Blūzs.Vita.Nova” apmeklētājiem radās iespēja izpētīt sievieti no trijiem dažādiem jūtu viedokļiem, no vīrieša skatījuma punkta (divējādi - kā jūtu objektu vai mātes pozīcijā), kā arī novērtēt to, ko sievietes domā par vīriešiem no tieši tiem punktiem. Šķietami, laikietilpīgā un aktieru resursus paņemošā loma tika piešķirta ekrānam, kurš laiku pa laikam atrādīja Olgas Ostrovskas, Riharda Lepera, Andra Buļa, Karīnas Tatarinovas un Maijas Doveikas definīcijas abiem tēliem.

Tieši šie fakti, raksturojumi un uztveru šķautnes lika rīkoties izrādes vienīgajai un arī klātesošajai aktrisei Vitai Baļčunaitei, kuras viedokļus tajās pašās lietās varēja noklausīties pirms izrādes sākuma iestāšanās mirkļa. Katru reizi, kad vīriešu kārtas pārstāvji definēja sievieti no sava redzes punkta un sievietes rīkojās tāpat par vīriešiem, izrādes gaita un Vitas ieņemtie un iztēlotie tēli rīkojās un reaģēja attiecīgi pēc iegūtās informācijas. “Blūzs.Vita.Nova” sastāv no trīs dažādu sieviešu redzes viedokļiem. Dziļi iemīlējušās fatālistes, kas noņemas ar neko vairāk, kā tikai ar sava mīļotā vīrieša zemapziņas zondēšanu ar hiperboliskiem un melanholiskiem pārspīlējumiem, fantastes, kas vīrieša pamešanu izskaidro ar tūkstoš un vienu lietu, kuras būtībā neeksistē, taču tas neapstādina viņu izdomāt citas, un vēl sarežģītākas un negatīvas egocentriķes, kas vīrieša klātbūtni, šķiet, izskaidro kā tikai viņai radīta priekšmeta esamību un to, ka vīrietim nav tiesību ieskatīties citās, radīt bērnus vai arī izvēlēties sievietei par sliktu. Un tas viss krietni negatīvā starojumā. Taču tie ir kā emocionāli atskaites punkti, kā stadijas, kurām trīs sievietes dodas cauri, pirmā mijas ar trešo, trešā ar otro, fantaste kļūst fatāliste, fatāliste negatīva egocentriķe, kas nonāk pat pie diezgan smaga psihopātiska gadījuma.

Izrāde iesākas ar paša Lasmaņa skaņdarbu “Blūzs bārajiem kaķiem” ar Pētera Brūvera vārdiem. Visā visumā blūzs ir tas, kas palīdz nostiprināt smeldzīgo, reizēm rotaļīgo un muļķīgo skatuves auru un likt Vitai nodefinēt savas izjūtas ne tikai verbāli, bet arī vokāli, kā arī radīt nedaudz grotesku vīziju par sievietes prāta pasaules izpausmēm. Melanholija rotaļīgi turpinās ar vēl pāris Lasmaņa darbiem, tad Ulda Stabulnieka “Miglas blūzu”, Edgara Burova “Kazanovas Blūzu” un Paula “Es aiziet nevaru”. Par telpas iekārtojumu jāpateicas Annai Barons. Vienīgi tajā pietrūkst paša blūza. Tēla iekšējais konfronts noteikti ir saskaņots ar izrādes režisoru Gunti Lēmani, kā arī ar tās autori Ingrīdu Elerti. Saliekot visas daļas kopā, iegūts bagātīgs un izslīpēts tipiskas sievietes totēms.

Jautājums ir tikai viens – ar ko un kā atbildēs vīrieši? Cilvēku pasaulei ir raksturīga vēlme salīdzināt spēkus un mēģināt pierādīt savu patiesību, vai nu tā būtu pozitīva vai negatīva. Taču viens  ir skaidrs, vīrieša lomai jābūt krietni maskulīnai, reizēm trulai un vieglprātīgai, tad arī tā varēs sasniegt tādas maksimālas izpausmes kā “Blūzs.Vita.Nova”. Droši vien tas ir jājautā sievietēm, vai Vitas tēlu rīkošanās nav klaji muļķīga un pārspīlēta? Jāsaka, ka nē, jo viņa ir pieaugusi sieviete, kas spēj paskatīties uz sevi no malas un apjēgt, ka tā tas tiešām notiek. Cilvēki ir maksimālisti, un mums raksturīga pārspīlēšana un grožu palaišana vaļīgāk. Vai vīrieša rīcība ir vairāk nosodāma, nekā tipiskas sievietes brīžiem histēriskās lēkmes un visas pasaules sāpes uzņemšana uz sevi, tas ir jāspriež skatītājam. Kā nekā, tā taču tā pati mūsu dzīve vien ir – katrs no mums pieder vai nu vienai, vai otrai frontei. Un katrs savējo pazīst labāk.