Šovakar „Artelis” ir kļuvis par Ģirta Ķestera atveidotā dzejnieka noplukušo mitekli, kurā atbalsojas viņa iedomas un atmiņas – šķietami apreibušas, taču ļoti dzīvīgas un muzikālas. Viņa sarunas biedrs ir Juris Kaukulis, kas ir cietuma uzraugs, gan izsitējs, gan kārtības sargs, un arī gaļas izcirtēju šefs. Ir skaidrs, ka stāstam nebūs laimīgu beigu, taču ik pa brīdim ir dzirdami smiekli. Visbiežāk tie ir saistīti ar atmiņām par sievietēm – ar labām formām, koķetām un gribošām. Taču nepamet sajūta, ka rakstnieks tās ir mīlējis vien fiziski, ka baudas gūšana tam ir vienlīdzīga citu fizioloģisko vajadzību apmierināšanai. Un tieši šī nevērība pret mīlestību un saņemto maigumu nevis alkoholisms vai šķietamā dīkdienība ir iegrūdusi viņu postā. Neatņemama galvenā varoņa pavadone ir dejotāja, kas plastiski personificē dzejnieka iekšējos pārdzīvojums. Zīmīgs emocionālais kāpinājums ir aina gaļas cehā, kurā gadījumu darbu strādājošais dzejnieks uz mirkli kļūst par miesnieku. „Vai viņi sapratīs, ka es neesmu vērsis?” – viņš jautā, taču atbildes vietā saņem ņirdzīgu ķiķināšanu. Trulums. Galu galā vienīgais maigums, kuru spēj sajust dzejnieka raupjā āda ir sega, kuras pieskārieni viņam ir kļuvuši smacējoši. Naža dūrieni un priekšmets pieņem sievietes apveidus, bet varbūt tās bija ārprāta spēles?
Izrāde liek aizdomāties par situācijām, kad maigums tiek uzņemts ar agresiju, baidoties, ka tas mūs padarīs ievainojamākus. Tad jau drīzāk patvaļīgi ļauties dzīves cirtieniem un spērieniem, taču savu vājumu izrādīt nedrīkst. Bet mīlēt un tikt mīlētam ir galvenais mūsu pastāvēšanas pamats. Kamēr emocionālā sieviete šo gudrību apzinās daudz ātrāk, viņam, vīrietim, kas ir mācīts būt stiprs, bezbailīgs un agresīvs, šī atklāsme ir jāiegūst pat cīņas veidā, kuras iznākums nereti ir nāvējošs.
Foto: Didzis Grodzs
