“Iedomāsimies īstenībā neeksistējošu valsti - Latviju, kura ir pakļauta īstenībā neeksistējošai valstij - Krievijai. Iedomāsimies, ka abu izdomāto valstu 'galvām' ir pavisam izdomātas nesaskaņas. Iedomāsimies Latvijas karali Simbelīnu un iedomāsimies Krievijas karali. Iedomāsimies, ka pa un pāri abu valstu nesaskaņām pinas vētrains mīlas stāsts. Tagad pamēģināsim iedomāties laimīgas beigas..” Šķiet, ka šis izrādes citāts jau ir kļuvis par modernā latviešu teātra klasikas stūrakmeni. Taču tas ir tikai viens no izrādē skanošajiem izteikumiem, aforismiem, sarkasmiem, ironijām, sardonismiem un pārējiem citātiem. Šekspīra luga, kura tomēr radīta kā traģēdija, ietērpta itāļu klasiskajā piecpadsmitā gadsimta delartiskā improvizatoriskajā teātrī, katrs aktieris iegūst tikai sev raksturojošu tēlu, ietērpjoties unikālās ar rokām veidotās maskās (izņemot galvenos varoņus – mīlētājus Poshumusu un Imodženu, kā arī stingrā rakstura Krievijas Karali) un ne mirkli darbība netiek apstādināta – tā ir nemainīgi enerģiska, pārsātināta ar emocijām un eksplozīva. Dažreiz šķiet, ka pilnīgi bērnišķīga un dumja, taču tieši to dēļ “Simbelīns” iegūst nekur neredzētu pievilināšanas spēju un krāsu gammu, bet, pats galvenais, nelielās klaunādes dēļ traģēdija pārvēršas neapstādināmā parodijā, kurā katrs pasacītais teikums ir reizē apsurds, reizē perfekti noslīpēts un reizē trāpīts kā naglai uz galvas.
Kā jau zināms, Simbelīns (Edgars Kaufelds) ir Latvijas karalis, kura meita Imodžena (Lauma Balode) ir iemīlējusies parastā jaunskungā Poshumusā (Valters Sīlis), taču pašu princesi mīl Simbelīna jaunās sievas, ļaunās plānotājas Karalienes (Arnita Jaunzema) dēls Klotēns (Juris Jonelis), kurš reizē ir arī “izveicīgs, burvīgs, skaists un spēcīgs, visi elementi – zeme uguns, ūdens, akmens, mēness un pārējie štrunti, kura labā roka ir nogalinājusi tūkstošus vīru un no kuras baidās katrs, taču kreisā glāstījusi tūkstošiem sieviešu lūpu utt. utjp. Viss sākas ar to, ka no izdomātās valsts Latvijas tiek izsūtīts Poshumuss, kurš izdomātajā Krievijā satiek jokainu viltnieku Jakimo (izcilais Kārlis Krūmiņš), kurš vien tik spēj kā radīt problēmas, erotiskās mahinācijas un piešaut izrādei dzirksteli ik reizi, kad parādās uz dēļiem. Tam visam pa vidu arī Krievijas karalis Kajs Lucijs (Andrejs Polozkovs), kuru ik reizi pieminot, visi tēli bailēs saraujas; šķietama alegorija ar Mela Brūksa “Young Frankenshtein” (1974), kur, ik reizi pieminot Frau Blūheres vārdu, salēcās un iezviedzās zirgi, un viņa spiegi (Inga Tropa, Mārtiņš Počs) un kalpone Picanita (Ieva Paševska). Daudz tēlu, darbību, sajūsmu un “bezpriģelu”, kas, samaisīts, rada tādu pomādi, kuru droši var smērēt uz lūpām, un neviens nespēj pretoties.
Pats galvenais ir mūsdienīgā piesaiste lugai – nelielās nesaskaņas divu mums zināmu kaimiņvalstu starpā, ironija par latvju kultūras klasiķiem, krievu dzejniekiem un nelielo Jūrmalas izsaimniekošanu. Pat ar aizvērtām acīm un ausīm, ir neiespējami nejust to, kas notiek uz skatuves. Taču, jau uz beigām darbību paliek pārāk daudz, tāpēc jāsaka, ka pusotru stundu garā izrāde ir nedaudz nedaudz par ilgu. Bet šāda sīka fakta dēļ ir grēks žēloties, vienīgi varbūt dažiem krievu valodas nepratējiem izrāde neļauj izjust katru verbālisko frāžu kristāldzidro spīdēšanu, jo dažbrīd sarunas tik tiešām tiek bīdītas krieviski. Taču stereotips aiz stereotipa, laušana aiz laušanas, un vienīgais, ko vēl var pateikt – bravo un milzīgs rožu pušķis izrādes režisorei Davidei Džovanzannai, kā arī māksliniecei Rūtai Kuplajai, taču punks uz i – visiem “Simbelīna” nepārspējamajiem aktieriem.
Jau otro reizi pēc kārtas latviešu teātris ir pierādījis, ka tam ir spēcīga nākotne XXI gadsimtā. Vispirms ar nu jau nedaudz pārslavēto Jauno Rīgas teātri, un pēc tam ar visu šo jauno LKA režisoru paaudzi, kuri, lai cik ironiski neliktos, atrodas abās skatuves pusēs, gan režisējot, gan arī spēlējot. Piemēram, Dirty Deal Cafe jau paspējuši parādīt Kaufelda un Sīļa režisēto un spēlēto “Uz tirgus”, tāpat arī daudzkārtējie DDC teātra dalībnieki Inese Pudža un Jurijs Djakonovs. Šķiet, tieši šāds Latvijas teātra statuss ir lieliskas nākotnes zīmogs – kad aktieri vairs nespēs konkurēt ar režisoriem, kas spēlē viņu vietā. Jo pēdējie nu gan ir cilvēki, kuri izrādi redz no trīs pusēm – no tēla, no režisora un no skatītāja redzes loka. Un rezultātā – izsmalcināta briljantiska skatuviskā konstrukcija.