Diskoteka po gruzinski

Andrejsalas teritoriju klīst ļaužu bariņi, fonā skan gruzīnu mūzika. Tumšajā telpā uz ekrāna slīd filma, vai tā būtu Aijas Bley un Elvitas Rukas veidotā? Tiek rādītas padomju laikā tapušās gruzīnu komēdijas. Piemēram, par vīru trio, kam pietiek iedvesmas, lai izplānotu kāpienu kalnos un to arī veiksmīgi, pārvarot aizas un kritienus, īstenotu, tiesa, kā vēlāk izrādās, vien rāpjoties augšup pa vienstāva mājiņas sienu un ierīkojot galveno nometni uz tās jumta. Liekas tautai varen iet pie sirds. Lielie smejas. Bērni skraida apkārt un spēlē ēnu teātri pie ekrāna, „lienot” iekšā filmā. Atveras durvis un pa tām iziet liels melns suns. Acīmredzami viņam jau šīs kinobaudas gana. Laiku pa laikam, no ārpasaules pa pavērtajām durvīm iegāžas gaisma un mūzikas dārdoņa.

Sāk smaržot pēc dūmiem. Nu pareizi, iekšā nākot pamanīju pāris grilus un pasākuma reklāmā kādā no raidījumiem dzirdēju uzaicinājumu ierasties ar saviem pārtikas krājumiem – gaļu, garšvielām un citām svilināmām ēdmaņām. Gruzīnu virtuves smalkumos un asumos atnākušos solījis ievest Mārtiņš Sirmais.

Par kaut kādu nebūt pasākuma norises programmu nav ne jausmas un sākoties trešajai komēdijai, noprotu, ka Aijas Bley filmu gaidīt laikam lieki. Vismaz pieņemu, ka esmu to nokavējusi.

Laukā pamazām cilvēku kļuvis vairāk. Grils patiesi jau iesaistīts aktīvā darbībā. Bet cilvēki, kā ierasts, vairāk redzami nelielos bariņos, nekādas īpaši interesantas aktivitātes arī nav manāmas, tamdēļ uz laiku šo vietu pametu.

Atgriežos pēc nepilnas stundas, nolēmusi dot pasākumam vēl vienu iespēju. Uz rietošās saules fona jau manāmi aktīvāki stāvi, daži dejo, citi ķērušies pie mielošanās. Uz ekrāna arī noticis brīnums – parādījusies gaidītā filma, paralēli uz diviem ekrāniem slaidos tiek rādītas Aijas Bley un Kaspara Lielgalvja fotogrāfijas no brauciena.

Gruzija. Kalnu ciemati. Reliģiozitāte. Tās ir bēres un arī tirgus. Un neviltotas emocijas jebkurā no šīm vietām. No bildēm skatās pretī bērneļi lielām tumšām acīm un kalnu ainavas, un koši sarkanu piparu virtenes tirgū. Īpašs ir stāsts par bērēm, katra mazā ciematiņa iedzīvotāja izvadīšanā ņem dalību viss ciems, mirušais tiek iznests neaizvērtā zārkā cauri visam ciemam un vīrieši ar godu viņu apbedī (sievietes uz kapiem neiet), visbeidzot tiek saklāts lielais galds, ap kuru sapulcējas visi iedzīvotāji, nu jā, protams, izņemot sievietes, kas vīrus vismaz sākumā apkalpo pie galda. Tiek paceltas lielās tējas glāzes pilnas līdz malām ar dzeltenīgu dziru, nu tad uz...

Ārā joprojām skan mūzika. Pamazām satumst. Nevar apgalvot, ka valdītu miers, bet, neskatoties uz mūziku, kas kņudina pēdas visi svin „pa latviskam” – nelieli, pa malām nolasījušies bariņi bauda sildošus dzērienus (līdz ar saules rietu ir kļuvis manāmi aukstāks) un, šķiet, jūtas labi tāpat vien bez īpašām aktivitātēm. Tā kā izskatās, ka pasākums arī turpināsies latviskā garā, vismaz līdz brīdim, kad sasildīti no iekšpuses klātesošie būs gatavi izrādīt latviešu temperamenta slēptās puses, nolemju doties prom. Iespējams, ja laiks būtu siltāks sapulcējušos skaits varētu būt lielāks un noskaņa aktīvāka. Kaut varbūt arī, ka problēmas nav – palicēji acīmredzot jūtas labi, kas ne – nu, tie dodas prom; ko katrs grib, to arī sagaida, kā strīdā par pareizā ceļa izvēli kartē, vienā no sākumā rādītajām komēdijām teica tās varonis – „kur vajag, uz turieni arī karte rāda”.