Lidmašīna kā pasākuma norises vieta nebūt nav metafora. Viss notiek pa īstam – Teātra Observatorijas zāle pārvēršas lidmašīnas salonā, iedegas un nodziest lampiņas, somas tiek liktas plauktos, pasažierus uzrunā kapteinis, dzirdama raksturīga dūkoņa un lidojuma laikā gaisa kuģis uz īsu brīdi nokļūst pat turbulences zonā. Tiem, kam bail lidot, stresu pārvarēt palīdzēs atspirdzinošie un alkoholiskie dzērieni – jā, gluži kā īstā lidmašīnā smaidīga stjuarte (Vita Baļčunaite) lidojuma laikā stums ratus ar pudelītēm, sulu pakām, cepumiem, tēju un kafiju un darīs visu, lai lidojums būtu patīkams.
„Lidojums” ir pusotru stundu garš ceļojums no bērnības uz tagadni. Pasažieris Andris Bulis aicina blakussēdētājus, kuriem liktenis lēmis šajā dienā un stundā atrasties kopā vienā lidmašīnā, gaišas smeldzes pilnās atmiņās pabūt vēlreiz notikumos, kurus bērnībā un jaunībā piedzīvojis ikviens no mums. Piemēram, kāpēc klases fotogrāfijā visi bērni kā bērni un tikai man acis ciet? Vai arī – atceraties, skolā bija tādas anketas, tādas klades ar 100 muļķīgiem jautājumiem? Mēs bijām gatavi atbildēt uz 98 no tiem, lai patiesībā atbildētu tikai uz diviem. Pirmais – vai tev patīk kāds zēns vai meitene? (Un pirms atbildējām, noteikti bija jāizlasa, ko ir rakstījuši pārējie...) Otrais – kā viņu sauc?...
„Lidojums” ir ne vien Andra Buļa debija režisora un tekstu autora lomā, bet arī ļoti privāts stāsts, kas veidots no aktiera personīgās pieredzes – bērnībā un pusaudža gados piedzīvotā, mūsdienu apcerēm un nākotnes sapņu ieskicējuma. Pats A. Bulis gan izrādi dēvē nevis par mono, bet par stereo, jo atmiņās un sarunās par piedzīvoto tiek iesaistīti visi lidmašīnas pasažieri, kuri arī nosaka lidojuma virzienu un galamērķi.
