„Ja redzu ļaudis un jūtu, ka notiks kaut kas neparasts, sekoju...”
Stindzinošas tirpas, baisas priekšnojautas un nemiers, kas pāraug dzīvības bailēs, ir sajūtas, kas pārņems Andra Grūtupa jaunākās grāmatas “Maniaks” kaismīgākos lasītājus, līdzīgi kā tās galvenā “varoņa” Staņislava Roguļova upurus. Dokumentālais tiešums, kas cieši savijas ar literāri spilgtiem, dažviet līdz groteskai sakāpinātiem sižetiski dinamiskiem notikumu un varoņu personisko pārdzīvojumu atainojumiem, ne vienu vien padarīs tik sasaistītu ar šo darbu, ka tā lasīšanai netiks žēlotas arī nakts stundas, tā nemanāmi nonākot no grāmatas pirmās līdz pēdējai lappusei. Te gan būtu jābrīdina un jāaicina, tie, kam vājāka nervu sistēma vai pārlieku viegli uzbudināma fantāzija, jau savlaicīgi parūpēties par kādu nomierinošu mikstūru savā mājas aptieciņā pirms grāmatas “Maniaks” lasīšanas.
Pats Roguļovs savas sajūtas, izvēloties kārtējo upuri, raksturo nopratināšanas laikā, kad atbild uz izmeklētāja jautājumu – kāpēc jūs viņai sekojāt? “Tas nav pirmais gadījums kad tā daru. Ja redzu ļaudis un jūtu, ka notiks kaut kas neparasts, sekoju... Iedomājos kaut ko seksuālu... Manī rodas priekšnojauta, tāds kā medību suņa instinkts. Šī dziņa liek man sekot... Liekas, ka jūtu asiņu smaržu...Uzbudinājuma brīžos meklēju nomaļas vietas un nostūrus... Meklēju vietas, kur varētu kaut kas notikt...”
Kaupēns un Roguļovs – reizē atšķirīgi, bet tomēr līdzīgi cilvēki
Andris Grūtups maniaka izskatu un grimases vardarbības brīžos apraksta spilgtiem un atmaskojošiem mākslinieka otas triepieniem – “Vīrieša rokas kā knaibles. Vaigi pietvīkuši. Nāsis izplestas. Acis stingas un aukstas. Ģīmis pārvērties līdz nepazīšanai. Kaut kas atbaidošs un briesmīgs. Tā nav cilvēka seja... Drīzāk zvēra grimase... Pat zobi atņirgti...” Autors Roguļovu salīdzina Kaupēnu – “Abi slavenākie Latvijas noziedznieki Kaupēns un Roguļovs – reizē atšķirīgi, bet tomēr līdzīgi cilvēki. Abiem piemita nekaunība, pārgalvība un aukstasinība. Gan Kaupēns, gan Roguļovs bija ļoti manīgi, slīpēti un veikli. Pazina cilvēkus un viņu vājības...”
Iekšlietu ministra vietnieka slepenais aģents
Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā katru cilvēku, kas tobrīd dzīvoja Latvijā, bija sasniegusi ziņa vai baumas par maniaku, kas izvaro un slepkavo sievietes. Teju katrā ģimenē un darba kolektīvā sačukstoties tika apspriestas skopās informācijas drumslas par Roguļova pastrādātajiem baisajiem noziegumiem. Kā ne kā cietušajiem bija ģimenes locekļi un arī pašiem milicijas darbiniekiem stingrā slepenība nebija iemesls, lai draugu pulkā nepadalītos ar dienesta informāciju.
Viens no skandalozākajiem, taču ne vienīgais vēsturiskais fakts, ko savā grāmatā atklāj Andris Grūtups – kriminālā autoritāte Roguļovs bija iekšlietu ministra vietnieka slepenais aģents. Tieši šī skaudrā patiesība ir viens no iemesliem, kāpēc tik ilgi un nesodīti Staņislavs Roguļovs varēja tiranizēt un turēt bailēs visu valsti, pusotra gada lakā noslepkavojot desmit sievietes, pastrādājot tik pat daudz slepkavības mēģinājumus un 21 izvarošanu.
“Maniaks” ir skaudra un atmaskojoša liecība par padomju varu
Darba centrālais “varonis” atklājas it kā vairākās dimensijās. Viena no dimensijām apjaušama paša autora skatījumā restaurēto Roguļova noziegumu un to motīvu tēlojumā. Šī dimensija tāpat kā visa grāmata balstīta uz plašas un dziļas vēsturisko dokumentu, faktu un materiālu izpētes. Autors, rakstot grāmatu, plašu informāciju ieguvis arī no daudzu aculiecinieku un notikumu dalībnieku atmiņām. Otra dimensija – Roguļova lietas izmeklēšana. Šeit var redzēt līdzību ar Kaupēna lietu, jo abos gadījumos ar viltības palīdzību izdevās panākt slepkavu atzīšanos un sadarbību ar izmeklēšanu. Trešā dimensija, kurā atklājas Roguļovs, ir viņa iztiesāšana. “Apsūdzētais visu klāstīja sīki un pamatīgi... Neaizmirsa detaļas un nianses... Visa dzīve viena vienīga izrāde. Īsts teātris... Komēdija... Traģikomēdija... Un visbeidzot drāma.... Shēma ģeniāla: ievēroju, izsekoju, ieguvu uzticību, izvaroju, un guvu apmierinājumu... Arī aktieri vieni un tie paši. Pārsvarā bezvārda sievietes... Tipāži dažādi. Arī vecums atšķirīgs. Svarīga vien forma: gurni, krūtis un šasijas...” Tieši tiesas laikā sabruka maniaka pēdējās cerības izvairīties no nāves soda.
Staņislava Roguļova gadījumā grāmata atklāj tos rūgtos augļus, kas jāplūc sabiedrībai, kurā nekontrolēti valda un uzglūn specdienesti. “Maniaks” ir skaudra un atmaskojoša liecība par padomju realitāti. Ierindas cilvēks tur maldās kails un neaizsargāts.
„Vēlāk izrādījās... čeka. Stūra māja visu inspirējusi...”
Jebkurš nejauši var kļūt par aizdomās turēto, apsūdzēto un pat noteiktu apstākļu sakritības dēļ, kā to atklāj grāmata, nepamatoti notiesāts uz nāvi. Savukārt tie, kam dota vara, spēlējas ar cilvēku likteņiem kā “riču raču” kauliņiem. Rusifikācija, kompartijas un čekas iedibinātās tradīcijas tik dziļi deformējušas sabiedrības apziņu, ka tās sekas mēs jūtam vēl šodien. Un kā ne, ja liela daļa grāmatas varoņu un tā laka notikumu aculiecinieku tāpat kā tās autors ir mūsu vidū. Andris Grūtups vairākus savas biogrāfijas faktus un personiskos pārdzīvojumus veiksmīgi ieaudis starp traģisko notikumu, izmeklēšanas darbību, tiesas sēžu un laikmeta epizožu aprakstiem. Šis autobiogrāfiskās atkāpes vairo ticamību grāmatā atainotajiem faktiem un notikumiem, kā arī liecina par autora nesavtību un līdzpārdzīvojumu laikmetam. “Manas personas lietā kāds ieraksts. Tikai viens teikums. Četri vārdi. Tēvs dienējis Latviešu leģionā... Šie vārdi noteica visu manu dzīvi... Izkratīja māju un darba kabinetu. Meklēja manas advokāta piezīmes. Vainoja visos nāves grēkos. Gan pelnītos, gan nepelnītos. Vairāk gan nepelnītos! Baidoties no aresta, slēpos. Pārgulēju pie radiem un draugiem. Domāju, milicija un prokuratūra mani vajā. Vēlāk izrādījās...čeka. Stūra māja visu inspirējusi. Naids neaprakstāms. Jau kalu atriebības plānus: paņemšu no Ventas izvilktu ieroci. Aiziešu uz prokuratūru un nošaušu Daukši... Tieši viņš sakcionējis manas eksekūcijas...” – tēlaini savu pārdzīvoto grāmatā apraksta Andris Grūtups.
Autors neuzņemas šo cilvēku soģa un vērtētāja lomu, atstājot to lasītāja ziņā
Daudzi no grāmatas personāžiem, toreizējie Latvijas PSR iekšlietu sistēmas un prokuratūras darbinieki, kā arī Roguļova lietas izmeklēšanas grupas dalībnieki, atklājas kā godīgi, gudri un profesionāli sava aroda pratēji, kuri savu darbu veica pēc labākās sirdsapziņas un goda prāta. Lasītājiem atklāsies interesanti un aizraujoši fakti gan no pirmā atjaunotās Latvijas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa tā laika darba gaitām, gan no kādreizējās prokuratūras Izmeklēšanas daļas priekšnieces Ritas Aksenokas, kā arī policijas ģenerāļa Aloiza Blonska un daudzu citu toreizējām lomām grāmatā aprakstītajos notikumos. Tajā pašā laikā autors tik pat spilgti atklāj arī tos notikumu reālos dalībniekus, “pateicoties” kuru karjerismam, negodīgumam un patvaļai Staņislava Roguļova slepkavību ķēde izvērsās tik gara un šausminoša. Taču autors neuzņemas šo cilvēku soģa un vērtētāja lomu, atstājot to lasītāja ziņā.
Mana paša darba pieredze no 1993.gada turpat desmit gadu garumā bija saistīta ar Iekšlietu ministriju, pildot preses sekretāra pienākumus. Protams, tajā laikā ne reizi vien gan oficiāli, gan privāti ar pieredzējušiem policijas virsniekiem iznāca pārrunāt arī skaļākās padomju perioda krimināllietas. Roguļova lieta bija viena no tām, par kuru atmiņās dalījās ne labprāt. Laikam jau katrs īsts profesionālis labi saprata, ka šis nav tas stāsts, ar kuru var lepoties, bet gan kopumā iespaidīga visas tā laika iekšlietu sistēmas izgāšanās un ar daudzu nevainīgu sieviešu asinīm un ciešanām slacīts nenomazgājams kauna traips. Šodien maniaks Roguļovs pie mums atgriežas caur Andra Grūtupa nu jau sesto grāmatu. Atgriežas noraudams baiso noslēpumainības plīvuru ar vēl baisāku patiesības tiesu – kā atgādinājums par vēstures lappusi, ko nedrīkst aizmirst vai izraut no cilvēku atmiņas, lai cik skarba un sāpīga tā būtu.“Nav vēstures uzdevums kādu atmaskot vai sodīt! Vien atcerēties un izstāstīt.”
