Volands ir ieradies (vismaz tā tiek apgalvots).
Uz paaugstinājuma kāpj karaliene. Margarita (nu labi, šoreiz Iveta Pole).
Varis Klausītājs, ar kaķiska paskata radījumu (jeb būtu jāsaka begemotīga paskata?) uz pleca, pieteic viesus, variējot par Bulgakova tēmu. O, fonā uz ekrāna slīd balles ainas kadri no nesen pēc romāna uzņemtā vērienīgā krievu seriāla un mūzika, mūzika... Tikmēr uz skatuves valsi griež kāds pāris, uznāk divi pionieri kaklautiņos ar tauri.
Goda viesi jau sēž uz skatuves. Starptautiskā žūrija. Četru cilvēku sastāvā, kuri visi tā vai citādi saistīti ar fantāziju, fantastiku vai kino – Čārlijs Kokijs, kurš savulaik Sanfrancisko atvēra pirmo un tajā laikā vienīgo zinātniskās fantastikas žanrā specializēto grāmatnīcu, bet pašlaik ir programmētājs kinofestivālos, Jenni Ukonena – strādājusi kā ārštata žurnāliste, rakstot filmu apskatus, bet nu jau vairākus gadus vada starptautisko kino festivālu „Espoo Ciné” Somijā, Maikls Makārtijs – žurnālists, kurš raksta par Eiropas kino un kultūras notikumiem, vienīgais Latvijas pārstāvis žūrijā – Māris Putniņš, kurš pēc paša izteikuma „dažreiz uztaisa kādu filmu”.
Festivālā pārstāvēta liela daļa Eiropas un arī Japāna, piedalās Lielbritānijas, Īrijas, Francijas, Ungārijas u.c. valstu filmas, sakarā ar Holandes dienām ir arī trīs Nīderlandes filmas, starp režisoriem vairāki jau no „Arsenāla” iepazītie – dānis Kristofers Bo (viņa filma „Rekonstrukcija” bija skatāma pirms pāris gadiem), šoreiz būs redzama viņa filma „Alegro”, iepriekšējā „Arsenālā” sevi pieteica arī Brāļi Kveji („Zemestrīcīšu skaņotājs”), jāpiebilst, ka no 23. aprīļa līdz 6. maijam arhitektūras muzejā apskatāma Brāļu Kveju dekorāciju izstāde „Dormitorium”, kuras ietvaros notiek arī viņu īsfilmu skate.
Ak, jā vēl balva – labāko filmu gaida Zelta Zobs, otro vietu – Sudraba Zobs, bet skatītāju simpātija tiek „plombēta” ar Goda diplomu.
Pēc taures signāla tiek nopūstas sveces un sākas īstā atklāšana ar Brāļu Kveju filmu „Benjamenta institūts jeb Šo sapni ļaudis sauc par dzīvi” (filma tapusi pēc šveicieša Roberta Valsera noveles, kurš 1905. gadā apmeklēja kursus kalpotājiem Dambravas pilī Augšsilēzijā).
Jākobs vēlas kļūt par sulaini un tādēļ dodas pieteikties mācībām Benjamenta institūtā. Viņš gluži vienkārši uzrodas pie institūta durvīm. Kas, kāpēc un no kurienes, uz skatītāju neattiecas. Institūts ir kāda iluzora pasaule, kur askētiskā vide un melnbaltie tēli, palēninātās kustības, gaismēnu kontrasti no vienas puses rada intrigu, bet arī izkliedē spriedzi, filma ir kā vīzija, ievelk, vilina, bet tajā pat laikā mistērija notiek pati no sevis, tā nekairina skatītāja nervus ar asiem pagriezieniem un negaidītām situācijām. Institūta audzēkņi ir nedaudzi vīri labākajos gados. Visi vienādi melnos tērpos, skolotāja – jauna sieviete, baltā, protams. Čīkstošas kāpnes, šauras telpas, kopgalds ar neredzamu roku piepildītiem šķīvjiem.
Lai saglabātu intrigu, man šeit filmas apraksts būtu jābeidz. Varu darīt to no tīras sirds, jo šajā brīdī pametu kinoteātri un Jākobu vienu viņa jaunajā istabā. Man gan nav pārliecības, ka viņam tiks garantēts salds naktsmiegs.
Mazliet vēlāk, jau cita pasākuma noskaņās esot, no jauna tieku atgriezta mistikas pasaulē. Vispirms negaidīti uzrodas liels, melns suns. Mierīgs un pašapzinīgs. Pēc brīža saņemu īsziņu –
Filmä Jakobam aizsien acis, lai vestu neticami skaistä un sapñainä celjà, ko skatìt ljauts vien izredzètajiem.
(Tas varètu izskaidrot ceremonijas acu sie$anu, simbolizèjot doshanos skaistajà&noslèpumainajà kino pasaulè.)
[In case prigadjitsa:)*]
Tā arī ar fantāziju. Reizēm noder.