Stabilitāte ko ietver vārds muzejs un mobilitāte – laikmeta prasība. Un kā uzzinu, tad šoreiz pieeja veidotājiem bijusi vēl nopietnāka – proti muzejs interpretēts kā viena no varas institūcijām, tā ir iestāde, kur Kāds veicis objektīvi subjektīvu priekšmetu atlasi, pasludinot tos par eksponātiem, par Mākslu un tātad padarot par sava veida pareizuma etaloniem.
Izstāde veidota kā dažādu valstu autoru komentārs par muzeju, par kolekciju un to, ko pieņemts saukt par klasiskām muzejiskām vērtībām un parādībām.
Pirmais, kas sagaida ienākot Ēdnīcas telpās ir nepārprotami dzīvīgais Kristapa Ģelža pasaules modelis – uz postamenta novietots dubults sarkanbalts pūkains paliktnītis uz tā zemeslode-akvārijs, ko balsta 3, nē, ne jau vaļi, bet Mikipeles, tādas, kādas dod līdz McDonald`s "Bērnu komplektam". Un visspēcīgs mākslinieka arguments, ka pasaule balstās „uz trim ziloņiem - mārketinga, mārketinga un mārketinga”. Reklāmas vara un stabilitāte, kad mums vērtības iemācītas jau no bērna kājas, iebarotas ar pirmo am-burgeri. Bet akvārijā peld dzīva zelta zivtiņa un viņai jau nu gan, manuprāt, pilnīgi pie spuras, vai viņas pasauli tur plastmasas figūriņas vai jebkas cits. Tā, ka arī reklāmas varai ir sava robeža. Tā uztiepta kopā ar izvēles brīvību, saprātu un tamlīdzīgi.
Anitas Zabiļevskas darbus gribas nosaukt par tādu kā ekonomisko variantu pieticīgi dzīvojošam mākslas baudītājam, piemēram, studentam. Gar sienu izvietoti balti audekli, uzraksti uz tiem vēsta, kas „redzams” gleznā. Neliela atmiņas piepūle vai, ja nekas prātīgs no atmiņas dzīlēm nav izsaucams, var ņemt talkā iztēli un attēls pats projicējas acu priekšā. Gribēsiet redzēt „Saulespuķes” vai „Dusošo Venēru”, redzēsiet. Klasikas vērtības, kas kā tādas iekodētas zemapziņā. Tas varētu būt pat ļoti ērti, izvēlieties savu mīļāko gleznu, noskaidrojiet tās izmērus, daboniet audeklu un novietojiet pie sienas, un lai kāds tikai pamēģina apstrīdēt, ka jums pie sienas nav, piemēram, Karavadžo „Bakha”.
Otra variācija par to, ko mēdz dēvēt par klasiku ir Irwin grupas darbi „Retro princips”. Slovēņu mākslinieku grupa Irwin – Dušans Mandičs, Mirans Mohars, Andrejs Savskis, Romans Uranjeks un Boruts Vogelniks darbojas jau vairāk kā 20 gadus. Māksla kā nemitīgs ietekmju, citātu ķēdīšu posms, kur modernisms nav atraujams no pārējiem periodiem. Galēji to sakāpinot grupa eksperimentējusi ar reālu mākslas darbu spoguļattēlu veidošanu, kompilēšanu, pārklājot vairākus tēlus vienu otram, kombinējot gleznas ar priekšmetiem, piemēram, sniegotu kalnu skats platā rāmī, kas vienlaikus kalpo par plauktu krūzītei.
Trešā klasikas apspēle ir Leonarda Laganovska "Smaržas". Fakts, ka katram cilvēkam ir sava īpaša smarža, teorija, ka arī mīļotos mūsu zemapziņa izvēlas pēc smaržas, nav nekas jauns. Šeit krāsa idejiski vienādota ar smaržu. Nosacītība, kas ļauj atsaukt atmiņā kaut ko konkrētu. Ne smakas no košajām, biezi trieptajām krāsām, nelieli krāsu zīmuļiem veidoti, faktiski tikai ieskicēti darbi, kas arī tikai no nedaudzām līnijām ļauj atpazīt klasikas šedevrus – Goijas, Manē un citu autoru darbus. Galvas vietā tēliem ir smaržu pudelīšu aizbāžņi.
Video darbs "Kāpēc es neesmu veģetārietis" (autors - Krišs Salmanis) īsti latviskā garā, ka viss ir dzīvs un visam sāp, varētu uzdzīt šaušalas visiem kategoriskajiem zaļbarības entuziastiem. Virs katliņa tvaikos griežas kāds violets nenosakāms dārzenis un karstuma mocīts maza bērna balsī spiedz agonijā. Labu apetīti! Bet vispār šis darbs iecerēts kā atsauce uz Munka „Kliedzienu” – tā jūtas mākslas darbs, kas ieslodzīts muzejā, bezpersoniski nolikts rindā starp virkni tāda vai cita perioda darbiem.
Erki Kasemetss "LIFE-FILE" 1985-2007 – apgleznotu kartona iepakojumu lauks zāles vidū. Tas jau patiešām ir fanātisms, gadu desmitiem vākt un apgleznot šīs kastītes, turklāt dokumentējot – kastīšu iekšpusē ir gan darba nosaukums, gan gleznošanas vieta, laiks, piezīmes par iepakojuma izcelsmi, tie, protams, ir arī numurēti. Smalka ironija par muzeju eksponātu uzskaitīšanu un katra eksponāta unikalitāti – kaut apgleznotas tomēr visas identiskas tetrapakas.
Otrs video ir Ivara Grāvleja "Mobilais". Darbs kā realitātes šovs. Stāsts īss – staigā apkārt pa dažādām izstādēm tāds „vidējais aritmētiskais masu produkts”, kas tur nez kā ieklīdis un priecājas par savā mobilajā safilmētiem pornogrāfiskiem video. Viņš cenšas piesaistīt sev citu apmeklētāju, tā sauktās elitārās kultūras cienītāju un kritiķu uzmanību, rādot viņiem šos video, cenšoties pārliecināt, ka tas ir daudz aizraujošāk par izstādē redzamo. Cienījamie mākslas baudītāji šo lielākoties nolamā un pat piedraud izsaukt policiju. Neveikli, mulstoši cilvēki, kas cenšas izgrozīties no situācijas. Un kāda sieviete, kas teju neviltoti nopūšas „Laimīgais!” par šādu mājas video. Banalizējot un pārspīlējot, cik saprotams, ideja bijusi parādīt lielas sabiedrības daļas paštaisno turēšanos pie pareizā, pieļaujamā un publiskojamā rāmjiem. Izstāde – labi. Pornogrāfija – slikti.
Pēdējā laikā sasāpējusī pieminekļu tēmas apspēle ir Knutes Vestersa darbā "Piemineklis bez mājām". Šajā gadījumā tas ir bērns dabiskā augumā, somu plecos, nedaudz saliecies, it kā bezpalīdzīgs. Piemineklis bērniem bez mājām. Pārvietojams, kur vien kārojas, un nekur neiederīgs. Gar sienām virknējas fotogrāfijas ar pieminekļa pārceļošanu no vietas uz vietu – gan Uzvaras laukumā, gan stacijā, Daugavmalā, pie Rīgas pils un Saeimas. Fonā video no bērnu nama, ar kura audzēkņiem mākslinieks radījis vēl citus objektus vai piemiņas lietas – pašdokumentācijas – piemēram, roku nospiedumus ģipsī, ļaujot sevi iemūžināt laikā bērniem, kam nav skaidrs, kur un kam viņi īsti piederīgi. Viena no nopietnākajām un aizkustinošākajām koncepcijām.
Otra konceptuāli nostrādātākā ideja pieder Evelīnai Deičmanei un Teo Mersjē – "Pasakas par cilvēku izturēšanos". Tumšā telpa aiz aizkariem slēpj sevī it kā pieticīgu skatu – daži koka bluķīši zari, gar sienām paliktnīši, tādi pie kādiem parasti piestiprina medību trofejas. Šoreiz trofejas nedaudz citādākas. Katrs dēlītis ir kā atsevišķs stāsts. Uz tā redzama neliela fotogrāfija un virs tās arī trofeja jebšu stāsta morāle. Fotogrāfijās radīta mistiska pasaku realitāte, cilvēka un dabas pārejas formas. Tās ir telpas, istabas, taču tikai nosacīti. Līdzās dažām mēbelēm tajās ienācis mežs – koka zari bluķīši, kas kalpo, piemēram, par ledusskapja paliktņiem un cilvēki, kas arī uz robežas starp pārtapšanu dabas būtnēs. Resna sieviete līdzi baložu baram pacēlusies pie istabas griestiem, meitene ar zaķa ausīm, ka tup uz galda, vīrietis pie loga, kas tur milzīgu degošu zaru. Patiesībā gan visas pasakas liekas vis nav ar laimīgām beigām – vismaz par to liecina trofejas virs bildēm – putna spārni, ragi, izdedzis sērkociņš, matu šķipsna. Varbūt tikai piemiņas zīmes, kas palikušas no vienas formas pārejot citā. Skaisti, vilinoši.
Pēc izstādes patiesi nākas apdomāt, ko un kāpēc klasificēt kā mākslas vērtību un vai vērtības koeficients palielinās paejot noteiktam laikam un tiešām attiecas tikai uz jau kaut kādu pagātnes periodu, ko ar laika distanci aplūkojot var teikt – jā, toreiz gan bija TĀ, bet tagad...
Izstāde ir apskatāma līdz 20. septembrim.
