Iepazīstieties, Lerijs Gopniks. (Michael Stuhlbarg) Fizikas pasniedzējs un, kā visi uzskata, nedaudz nenopietns cilvēks, kura dzīvē notiek viss, kas vien var notikt, sākot no šķiršanās līdz pat vairākām vizītēm pie kopienas rabīniem un personīgo bankrotu. Un nemaz nevajag pieminēt problēmas ar televīzijas antenu, kas viņa nepaklausīgajam dēlam liedz vērot 1967. gada superseriālu “F-troop” un to, ka meita čiepj no viņa jau tā plānā maciņa, lai veiktu deguna koriģēšanas operāciju. Ja šīs, tikai nedaudzās, dīvainās problēmu definīcijas vēl šķiet par maz, lai apmierinātu savu ziņkāri par brāļu Koenu (Joel & Ethan Coens) pēdējo satriecošo un kā vienmēr līdz galam noslīpēto, piķa melno komēdiju, tad nekas cits neatliek, kā tikai doties uz kino un to izbaudīt pašiem.
Filma, kurā kaut nedaudz no materiāla ir aizņemts ar ebreju kultūru, jau ir unikāls mākslas darbs. Dzīve, kura pēc viņu uzskatiem ir tik pat ja ne vēl vairāk cienījama kā pārējo ļaužu dzīvotā, vienmēr izskatās (un nesamāksloti) pilna ironijas, paradoksu un reizēm arī astronomiska lieluma muldēšanas. Ebreju kultūras un valodas ivrita apskats citu kultūru un tautu perspektīvā un proporcijās pēdējo gadu laikā atkal ir atguvis spēcīgu ietekmi kinematogrāfijas darbu paspilgtināšanā un rakstura nostiprināšanā. Sen atpakaļ sākot ar Luisa Definesa “The Mad Adventures of Rabbi Jaccob” (1974, vienīgā nopietni atzītā viņa filma ASV – valstī, kurā ebreju kopiena ir ar ļoti lielām un spēcīgām tradīcijām), taču mūsdienās toni uzdodot pēc Gaja Ričija “Snatch” un jā, arī nākošgad gaidāmās “The Infidel” un pašu Koenu “The Yiddish Policemen's Union”. Taču, pretēji uztverei, ka ebreju kultūra vienmēr asociējas ar humoru un viņu augstās raudzes jokiem, pretī var nolikt Polaņska “The Pianist” un Spīlberga “Schindler's List”.
Taču tagad runa vairs nav par smagi pārdzīvoto Otro Pasaules karu. Šoreiz galvenais scenārija radītājs (starp citu, par to arī Oskars) Džoels Koens (sākot ar “Burn After Reading, “No country for old men”, “The Man who wasn't there”, “The Big Lebowski”, “Barton Fink” utt.), palīdzot brālim, ir mēģinājis pavisam parastu sešdesmito gadu beigu sadzīvisko ainu Amerikas Savienotajās valstīs apvienot ar jūdajiskās pasaules lēmumiem, statūtiem un, kā vēlāk filmā redzams, lieliski noslīpētajiem paradumiem un etniski reliģiskajām paražām. Vēlme izšķirties ar Getas (reliģisks šķiršanās dokuments/rituāls) palīdzību, tiek mēģināta nomainīt ar tīri parastu juristu pieaicināšanas procedūru, psihoterapeita iespējamā palīdzība – ar veselu trīs rabīnu iejaukšanos, no kuriem pēdējais, kā izrādās, ir visneieinteresētākais, un aizņemtību rada ar domāšanu vien, tomēr, kā izrādās zina “Jefferson Airplane” slaveno citātu “When the truth is found to be lies, And all the joy within you dies” (un kā vienmēr pavērš sev pa labam) taču pārējie divi – izcili ebreju paraugi, kā jebkuru situāciju, apkārtni vai stāstu var pavērst sev vajadzīgajā virzienā vai arī to pārvērst kā savas nevaldāmās patikas runāt attaisnojumu. Protams, kas tā par filmu par judaistiem, ja nav vismaz viena Sola, netiek norādīts viņu augsti izglītotais statūts un kaut viens varonis dzīvajā nelasa ivritā.
Ir grūti salīdzināt filmu ar kādu citu un situācijas, kas tajā rodas. Protams, krāpnieciska sieva un pēc tam paša Lerija ieskatīšanās kaimiņienē, nenovīdīgs un dīkdienīgs brālis, kā arī nepaklausīgs dēls jau ir atspēlēts sižets, un tas varētu likties garlaicīgi. Taču, ja to ieliek ebreju sabiedrībā, tad katrs šāds atgadījums, lai arī cik draņķīgs un melns arī tas nebūtu, pārvēršas fantastiskā piedzīvojumā, no kura nevar novērsties ne mirkli. Šajā kultūrā ir viena no pasaules spēcīgākajām un cienījamākajām karizmām, ja pat “Gredzenu pavēlnieka” pasaules valodu pratējs un civilizāciju lietpratējs Dž.R.R. Tolkīns kādā II Pasaules kara laika pratināšanā ir nicīgi atbildējis: “Ja jūs gribat zināt, vai man ir ebreju saknes, tad vēlētos atzīties, ka nožēloju, ka manī nerit asinis no šīs apdāvinātās tautas.” Un, iespējams ka šis kino šedevrs tiek aģitēts kā viena no lieliskākajām mūsdienu toras lasītāju vizualizācijām un rada tādu pašu pārsteigumu un pievilcību kā Krastija Klauna jūdajisko sakņu atklāšanās “The Simpsons” seriāla trešajā sezonā. Reizē komiski, taču pat tad, kad jāraud, tas nekādi nav iespējams. Un jā, runājot par aktieriem, neko vairāk kā fascinējoši un lieliski pateikt nevar. Un, kas ir pats svarīgākais, darbība notiek tajā pašā pilsētā, kurā dzimuši paši Koeni – Mineapolisā, un ļoti daudz no filmā redzamā ir smelts viņu pašu bērnības pieredzē un sadzīvē. Taču, tie ir tikai sīkumi, pat bez tā “A Serious Man” tomēr ir un būs šī gada visvajadzīgākā filma.
Filma "Nopietns cilvēks" skatāma kino "Rīga" no 23. aprīļa.
Filma tiek demonstrēta angļu valodā ar subtitriem latviešu valodā.
