Ķīnas mūzikas un deju teātra "Tianjin" koncerta apskats

Ierodoties Lielajā ģildē, sagaida ne mazums ļaužu. Protams, neviens, kurš nonācis līdz ēkai nav spējis izvairīties arī no lapiņu dalītājiem, aktīvistiem, kas parādās jebkurā ar Austrumiem saistītajā pasākumā, protestējot pret nelegālo orgānu izņemšanu etc.

Atkoduši latviešu-ēdāju tautas vājo punktu, pirmā stāva vestibilā līdzās bufetei, organizatori izveidojuši uzkodu galdu, kurā tad nu var nobaudīt ķīniešu nacionālos ēdienus vai vismaz kaut ko uz to pusi, teiksim, nedomāju, ka ķīniešu pica varētu būt kas ekstra nāciju raksturojošs, taču sojas siera un ar kaut kādu mistisku gaļas un dārzeņu maisījumu pildītie pelmeņi izrādās gardi, arī cukura sīrupā vārītie āboli, kas pārklājušies cukurotu miziņu. Kā zināms, nekas šai pasaulē nav par brīvu, izrādās, izņemot stipro alkoholu, kas tiek visai dāsni dalīts, tas ir mazliet savāds, nedaudz skābens, bet tīkams.

Zāle sagaida ar gauži nepievilcīgu dekorāciju fonā – lielizmēra gleznojums ar tuklu bērneli, kas sagrābis rokās zivi izvelbtām acīm. Skatuves sānos novietotie lielie melnie kubi, sarkanu bārkšu pušķīšiem rotāti, jau liekas daudz pievilcīgāki.

Pēc iesākuma oficiālajām uzrunām kā sava veida iesildītāji uzstājas pašmāju grupas "The Hobos" mūziķi ar programmu "Pekinā ir Auksti". Nezinu, vai nedaudzās dziesmiņas iesilda arī klātesošo Ķīnas pārstāvju sirdis, taču viņi ar interesi tās noklausās. Pāris dziesmām seko etnomuzikologa, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas profesora Borisa Avrameca īsi ievadvārdi par Ķīnas mūzikas attīstību un teātra darbību. Ķīniešu izmantotie mūzikas instrumenti var tikt uzskatīti par senākajiem pasaules vēsturē, tie radušies aptuveni pirms 5000 gadu. Ķīnas kultūra allaž bijusi mūzikai atvērta, pirms pāris tūkstošiem gadu valdnieki sūtījuši īpašas „diplomātiskās misijas”, kam bija jāatved uz Ķīnu dejotāji, dziedātāji, mūzikas instrumenti. Daudzi no citām zemēm ienākušie instrumenti tādējādi kļuvuši par „vietējiem” un tiek uzskatīti par tradicionālu kultūras daļu. Arī 20.gs., jo sevišķi tā otrajā pusē, viņi turpina aktīvi „uzsūkt” citu tautu pieredzi, kvalitatīvi atskaņojot, piemēram, Eiropas klasisko mūziku.

Kolektīvs, kas uzstājas šajā vakarā, pēc B.Avrameca vārdiem, patiesībā būtu dēvējams par „mākslas kombinātu”, tas dibināts 1953.gadā un tajā ietilpst gan simfoniskais orķestris, Eiropas klasiskā baleta, tautas deju izpildītāji, vokālisti un instrumentālisti. Tiek izmantota gan mūsdienu, gan tradicionālo deju tehnika, savienojot to ar tēlotājmākslas, dzejas, glezniecības elementiem. Tik tāl ievads.

Sarkanīgas gaismas. Meitenes kā porcelāna lellītes, ja vien porcelāns varētu būt plastisks, kā kausēts, no formas formā pārplūstošs materiāls. Krāsas piepeši uzzibsnī un deja atveras kā košs vēdeklis. Plandošas lentes, fazāna spalvas, zelts, melnais un sarkanais, apmetņi ar pūķiem, šalc zīds un mūzika kutina ausis. Piedurknes, kas tikai plīvojot atklāj to iekšpusē uzgleznotos krāšņos ziedus. Palēcieni, viegli vieglītiņi, zib baltās deju čībiņas.

Divu vīriešu saspēle, mēģinot vienam otru atturēt no kaut kā – izvēlētā ceļa, emocijām. Saspēle, morāla divcīņa.

Par laimi nepiepildās izteiktais minējums, ka dejām varētu sekot pieteikumi vai komentāri, skatītāju fantāzijai tiek ļauta vaļa.

Meitenes pelēkā un sudrabā, rindas pārplūst sajaucas, tad atkal atgūst sākotnējo kārtību, strauji, tad lēnāk un lēnāk, atskanot pēdējiem mūzikas akordiem, aptveru, ka deja imitējusi lietu. Fantastiski.

Sieviete ar kādu nacionālo stīgu instrumentu, skan fona mūzika, viņa spēlē tai pāri, izvij melodiju, pirksti tur lociņu, bet jau mirkli vēlāk lociņš likts pie malas un stīgas pakļaujas tikai pirkstu varai.

Neticami, bet pagājusi jau stunda. Atgriežoties pēc 15 minūšu pauzes vestibilā pie griestiem sagaida milzīgs dzeltens, pūkains pūķis, ko iepriekš tur nemanīju. Stereotipi.

Parādās arī modernāki vai vismaz stilizēti tērpi. Askētiski taisnām līnijām. Sinhroni meitenes liecas pēc zieda, kura smaržu ieelpo vien pirmā, kas ziedu tur rokās, pārējās liecas un šķiet ikviena to sajutusi. Kareivji un dobjas skaņas sadimdina zāli. Meitenes zeltainām bļodām, no kurām pie skatītājiem lido sarkani pīti piekariņi, no tiem viens piezemējas arī man klēpī, pīts rombiņš ar bārkšu pušķīti galā.

Iznāk kāds vīrietis ar spiedzīgu pūšamo instrumentu, tādu, kas saistās ar stereotipiem par Ķīnu, brīdi vēlāk attopos, ka spiedzīgā instrumenta vietā jau skan viņa balss, atgādinot drīzāk putnu, tikai ļoti tuvu, skaļi un intensīvi, priekšnesums ir pietiekami īss, lai šķistu valdzinošs. Intonācijas, kas vērstas pret skatītājiem, viņš patiešām izbauda to, ko dara un, jā, arī skatītāju ovācijas nebeidzas. Samulsis un brīdi tielējies, viņš atgriežas paklanīties arī trešo reizi.

Sagūlušos ķermeņu nenoteiktais veidojums skatuves centrā pamazām uzplaukst kā zieds. Taču tās nav maigās rīta vēsmas, kuru skaņas lido no skatuves, tās ir asas, noteiktas ritualizētas, sieviete tur divus vīriešus lentē, kā sarkanā zīda pavadā, atsēžas, atguļas uz viņu mugurām, šūpojas uz viņu sadotajām rokām. Puišiem ap galvu apsietie lakatiņi dejas tempos nomukuši un nu jau plivinās ap kaklu. Kaislības nevis mutuļo, bet plīvo, kā dejotāju platās garās piedurknes un jostas. Tad piepeši viss aprimst, mūzika noklust un, zodu rokās atspiedusi, sieviete domīgi paliek sēžam, atbalstījusies uz vīriešu mugurām.

Uz skatuves vēlreiz atgriežas spiedzīgā pūšaminstrumenta meistars, tikai nu jau ar nedaudz citādāku ierīci rokās, viņu pavada divas sievietes, viena ar jau iepriekš spēlēto stīgu instrumentu, otra ar savdabīgu, galdiņu atgādinošu parikti, kam pārvilktās stīgas tiek sistas ar īpašiem kociņiem. Smalki, mierīgi, meditatīvi. Aizverot acis gribas lidot pāri un pāri... Dažas ķibeles ar instrumentiem diemžēl liedz turpināt šo priekšnesumu ar vēl vienu skaņdarbu.

Uz skatuves dejotāju pulciņš viscaur sarkanā. Ieklausīšanās, tad, pārliecinoties, ka viņas ir vienas un savā vaļa, sākas smiekli un aušības. Viņas atgādina mazus zvēriņus vai puķes, ja vien tās dejo, kad neviens neskatās. Koķetējot un nedaudz izrādoties savā starpā. Ar akrobātiskiem trikiem viņām pievienojas divi puiši. Liekas, viņu ķermeņiem nav nekādu fizisko iespēju robežu, viss notiek tiek viegli, it kā viņi nepārtraukti būtu dažus centimetrus virs zemes. Meiteņu rokās parādās bieza auduma apaļas formas lakatiņi, brīdi karājas rokās, plīvo kā pušķi un tad piepeši maina formu, tās vairs nav tikai dzeltenas lupatiņas, tie ir apļi, kas sinhroni griežas uz pirkstiem balstīti. Pievienojas vēl divi dejotāji, kas kopā saķērušies met ritentiņu ap skatuvi, papildinot visu redzamo krāšņumu vēl ar klaunādes elementiem un košiem tradicionālajiem teātra tērpiem. Un visbeidzot, atvadoties uz skatuves atgriežas visi trīs mūziķi. 15 cilvēku šovakar skatītājiem ir pavēruši durvis uz Ķīnu. Neticami. Viņi tiek katrs pie ziedu pušķīša. Aplausi negrib rimties, emocijas, kas ir vienlīdz spēcīgas kā zālē tā uz skatuves, dara savu un jau pēc mirkļa pušķi no dejotāju rokām ielido zālē.