Par izstādi Harijs Brants stāsta: „Nozīmīgākās lietas mūsu dzīvē ir neredzamās lietas. Draudzība, prieks, mīlestība, miers un tml. Tās ir lietas, kuras nepakļaujas cilvēka aprēķinam, tās nevar nopirkt par naudu, nevar piesavināties ar varu vai viltību. Pirms izpausties uz āru šīs lietas vispirms norisinās mūsu iekšējā pasaulē. Tā ir pasaule, kurā rodas un mainās tādas parādības kā pasaules uzskats, priekšstati par visuma uzbūvi, attieksme pret dzīvi.
Es to saucu par iekšējo istabu. Tā ir vieta, kur rodas un dzīvo mani stāsti. Vieta, kur cilvēks vienatnē sastopas ar sevi. Dažreiz ir sajūta, ka cilvēks tur varētu būt īstāks nekā pasaulē. Tāpēc ir radies jautājums, vai šī cita realitāte nav reālāka par pierasto, vispārpieņemto.
Zīmēšana man ir līdzeklis kā mēģināt rast atbildi uz šo jautājumu. Zīmēšana ir iespēja uzkavēties iekšējā istabā, piedzīvot to.
Šī nezināmā teritorija priekš man ir interesantākā vieta, kur novērot un iedziļināties. Censties uztvert un izdibināt tās noskaņas, ko esmu sajutis jau no skolas laika, kad uz vairākām stundām mēdzu noslēgties vienatnē, lai zīmētu.
Man interesē šo neredzamo pasauli pārvērst redzamajā. Ļaut tai apliecināties, notikt, jeb pierādīt sev, ka tā eksistē.
Zīmējumi ir kā turpinājums jaunas iekšējās realitātes meklējumiem. Iztēlē atveidojot jaunas situāciju variācijas, iesaistot dažādus tēlus, piešķirot tiem citas, neierastas funkcijas, nozīmes interpretācijas.
Esmu radījis zīmējumu sēriju ogles tehnikā, kas pārsvarā ir portreti.
Portrets man ir kā iespēja pavērt durvis uz citu realitāti. Ja es nevaru uzzīmēt neredzamo pasauli, tad es varu uzzīmēt tēlus, caur kuriem tā dzīvo. Portretos mūsu iekšējā pasaule pati skatās uz mums.
Portrets, manuprāt, ir piemērotākais līdzeklis komunikācijas nodibināšanas mēģinājumam starp šīm divām realitātēm - redzamo un neredzamo.
Ar portretu var panākt lielāku psiholoģisku intensitāti – iedarbīgumu uz skatītāju. Man ir svarīga sastapšanās intriga, kas varētu norisināties starp mani un skatītāju, un to, kas ir attēlots portretā. Interesē, ko pastāstīs viņu sejas.
Es daudz meklēju cilvēku sejas attēlos. Meklēju cilvēkus, kuru nav. Tad es tos uzzīmēju un viņi ir. Ieradušies.
Reālistiskā zīmēšanas metode, apjomīgs, tonāli niansēts un detaļās skrupulozs zīmējums kalpo tam, lai panāktu lielāku ticamības iespaidu zīmējumā atveidotajam, veicinātu klātbūtnes sajūtu.
Mūsdienu pārprasto vērtību pasaulē (situācijā) šī iekšējā istaba iespējams ir piemērotākā vieta, kur patverties no šodienas civilizācijas steigas tirānijas. Tas ir aicinājums apstāties un neiesaistīties globālajā apjukumā, ko šī tirānija izraisa. Vieta, kur apcerē atgūt dziļāku izpratni par lietu kārtību un atjaunot saskaņu ar sevi.”
