Ja vēl tik tikko Mārtiņš Eihe Latvijas Leļļu teātrī uzveda lugu “Kāzas”, kur darbība veltin izveļas no skatuves rāmjiem, un vēl lielāku sajūsmu izraisīja viņa “Kauja pie...” izkāpšana no rāmjiem, tad Seņkovs ar scenogrāfu Reini Dzudzilo aktieri tajos vizuāli ieliek visu, kas vien ir iespējams. Ja vēl nesen rādītajā “Klusā Daba” abi talanti Djakonovam un Inesei Pudžei lika risināt problēmas uz skatītāju iekļauta neliela zāles stūra, tad šoreiz Jurijs viens pats ir ievietots skapja izmēra skatuvē, kas tomēr nerada saspiestības un ierobežotības sajūtu. Šķiet, visi četri izrādē pieminētie tēli, kas izceļas ar nepārspējami maksimālu savdabību un atklātību, šajā izveidotajā karkasā ir dzīvojuši visu mūžu, taču nez vai ir gatavi tur nomirt.
Katrs stāsts ir veidots kā bezkompleksu nekontrolēta atzīšanās ne tikai kādam neredzamam tēlam vai tēliem, bet arī visiem skatītājiem un arī pašam sev. Varoņi, kuriem nav pilnīgi nekā kopīga, niknuma, izmisuma un nenovēršamības izteiksmēs izskaidro un definē savu dzīvi, savu mīlestību, savu nākotni vai pagātni. Lai gan katrs izteiktais vārds gandrīz vienmēr zālē izraisa smieklus un katrs neretušētais un skaidrā valodā izteiktais lamuvārds varbūtēji rada sašutumu, izrāde ir dziļi traģiska. Tikai ar ļoti noapaļotiem un izmisušiem leksikas triepieniem un vēlmēm izkārpīties no iestigšanas rutīnas un dzīves bezizejas purvā. Šeit pastrādājuši acīmredzami jauni, aktīvi, impulsīvi mūsdienu popkultūrā iesakņojušies un enerģiski dramaturgi – šoreiz atkal izmantotas jauno un topošo Rasas Bugavičutes, Jāņa Baloža (strādājis arī pie “Klusā Daba” manuskripta), Klāva Knuta Sukura un Toma Auniņa impresijas par tēmu. Tātad – taupīts uz aktieriem, bet galīgi ne uz saturu.
Taču viena neliela neizstrādāta nianse, iespējams, reti subjektīva, tomēr pastāv. Kaut gan to nevarētu un arī nedrīkstētu nosaukt neizstrādātu, drīzāk par latviešu teātrim pamatoti neizvērstu. Varoņi tomēr ir tik latviski netipiski, ka, kā ēst prasās katru monologu dzirdēt krievu valodā. Vai vismaz pāris no tiem. Gribas izgaršot katru šīs valodas iedomāto leksikas niansi un glamūrību, iznesību un reizē arī vulgārismu līdz galam. Protams, Jurijs Djakonovs ne jau pirmo un pēdējo reizi spēlē latviski, un viņam tas padodas debešķīgi. Taču šī krieviskā apziņa izrādē būtu kā garšīga rozīnīte un vairākas izdarības, monologu fragmenti un iespējamās liderības neliktos tik pārspīlētas, bet krieviskajai plašai dvēselei kā tieši laikā. Vai nu tas ir biroja darbinieks, pustraks muzikālais personāžs, puisis aktieriestājeksāmenos vai arī pavisam neizskaidrojama kosmiska rakstura persona. (Pieminēto piemēru realizēja Gatis Šmits, kad “1906. trakāk vēl kā piektajā gadā” tika uzvesta bilinguāli, kas varbūt atsijāja skatītājus, taču radīja uzvedumā neticami spilgtu emociju gammu.)
Galu galā Jurija izspēlētie tēli ir kā uz ceļiem kāda priekšā. Spiesti atklāties līdz pašam galam un reizē pierādīt savu nelīdzsvaroto, vārgo un nepārliecināto raksturu. Un skatītāji šeit ir mācītāja, spriedēja vai uzklausītāja vietā. Ne velti pati izrādes lidlapa izgriezta auss formā, norādot uz klausītāja lomu. Taču “Bikts” laikā nevienam nekas nav jāsaka vai jādiskutē. Ir jāuzņem informācija līdz galam un jāapstrādā, taču, pats galvenais, nav jātic nekam, kas teikts gan šeit, recenzijā, ne tam, kas izrādē. Jo tāpat kā dzīvē pie mācītāja vai skolmeistara arī Dirty Deal Teatro uz bikts atklāšanās un grēksūdzes laikā cilvēki šad tad mēdz teikt nepatiesību un reizē melot paši sev. Bet beigās nāk mācība, ka “meliem īsas kājas” un īstiem melotājiem grūti notupties. Arī katrs vārds, ko izsakām, katrs burts, ko uzrakstām un katra nots, ko izdziedam, vienmēr var būt arī apmāns. Kaut kas tāds, kas liek ticēt, taču nepaskaidro, vai tas tā patiešām ir. Atšķirība ir tikai faktā – vai tas ir izdarīts viduvēji vai lieliski. Jurijs Djakonovs šajā izrādē apmāna ģeniāli. Taču lielākoties pats sevi un savus tēlus. Tur, lūk, ir tas traģiskākais.
Foto: Kārlis Bergs
