Peldētāju tēma Rietumu mākslas vēsturē devusi ieganstu galvenokārt sievietes kailfigūras tēlojumam. Izstāde muzeja Baltajā zālē rāda peldētājas un peldes mākslas laikmetu mijā no 19.gadsimta beigām līdz 21.gadsimta sākumam Latvijas mākslinieku un mākslinieču skatījumā. Krāšņa sievišķīgu formu un plastikas parāde – „zemes meitas” un sapņu būtnes, atpūtnieces un sportistes – piedāvā „vielu”, ko uzlūkot, izjust, baudīt un salīdzināt kā dabas un mākslas „patiesības”, apcerēt kā ideālā ķermeņa meklējumus māksliniecisko uzdevumu mainībā vai analizēt no laikmetīga dzimumu attiecību izpētes viedokļa.
Ieskats klasiskās peldētāju tēmas mantojumā saistoši atspoguļo sievietes skaistuma etalona, estētisko kritēriju un formveides tradīciju pārvērtības. To caurstrāvo centieni pēc cilvēka un dabas saskaņas, jutekliska interese par kailķermeni un erotiskums. Vizuālās mākslas vispārējā attīstība tēmas risinājumus apzīmogojusi ar akadēmiski klasicizējošu un salonisku idealizāciju, sadzīviski ikdienišķu vai fantastisku redzējumu, neoromantisku jūsmu par „dabisko” un poētiskām noskaņām, vecmeistaru paraugu atbalsīm un dažādiem tēlojuma modernizācijas atradumiem.
Patiesā aizrautībā ar kailiem vai puskailiem peldētāju tēliem atsevišķi latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls, Jēkabs Kazaks, Ģederts Eliass, Jānis Pauļuks, bet it īpaši Boriss Bērziņš – tos variējuši atkārtoti. Tēmai pievērsušies arī Jūlijs Feders, Johans Valters, Gustavs Šķilters, Teodors Ūders, Ansis Cīrulis, Gustavs Klucis, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Uga Skulme, Sigismunds Vidbergs, Jānis Tīdemanis, Biruta Baumane, Auseklis Baušķenieks, Leonīds Mauriņš, Helēna Heinrihsone, Vija Maldupe, Dace Lielā un virkne citu autoru. Izstādē eksponēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, vairāku citu muzeju un privātkolekciju darbi.
Attēlā: Jēkabs Kazaks. Peldētājas (Panno Nr. 1). 1917. Audekls, kartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
