2010.gada vasarā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs piedalās interesantā un Latvijai unikālā projektā, kas veltīts māksliniekiem no Borhertu dzimtas. Laikā līdz 1919.gadam šīs dzimtas dzīve un darbs bija saistīti ar Rīgu, pēc tam ar Vāciju, kur Borherti – nu jau trešajai un ceturtajai mākslinieku paaudzei piederīgi – aktīvi darbojas arī šodien. Viņiem pieder šī projekta ideja.
Ievērojot to, ka Borhertu četru mākslinieku paaudžu daiļrade aptver vairāk nekā simt gadus ilgu laika periodu, ko raksturo dažādi mākslas stili un virzieni, par lietderīgu tika atzīta dalīta ekspozīcija. Muzeja Mazajā zālē skatītāji var iepazīties ar vecākās paaudzes mākslinieku Bernharda Borherta un Evas Margarētas Borhertes-Šveinfurtes darbiem. Savukārt „jaunajiem Borhertiem” (t.i., 20.gadsimtā dzimušajiem) veltīta izstāde paralēli – no 11.jūnija līdz 8.augustam – notiek Melngalvju namā.
Bernhards Karls Kristiāns Borherts (1862, Rīgā – 1945, pazudis Pomerānijā) mākslas izglītību apguvis Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Izstādēs Rīgā piedalījies no 1894.gada, bijis pazīstams mākslas pedagogs (Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā, 1894 – 1909; Rīgas pilsētas mākslas skolā, 1909 – 1915). Pie viņa mācījušies daudzi latviešu mākslinieki. Draudzība ar Borhertu, zināma radošo interešu tuvība ir zīmīga epizode Jaņa Rozentāla biogrāfijā, un nozīmīgākais apliecinājums tam ir viņa gleznotais Bernharda Borherta portrets.
Kad Pirmā pasaules kara gados Rīgas Politehnikumu evakuēja uz Maskavu, Borherts turpināja pedagoģisko darbību tur (profesors, 1915 – 1917). Mākslinieks strādājis eļļas, akvareļa un pasteļa tehnikā. Viņam sevišķi raksturīgas simboliski alegoriskas kompozīcijas par mitoloģijas, pasaku, senvēstures tēmām, bet darinājis arī portretus, ainavas, bijis pazīstams grāmatu un žurnālu ilustrators. Laikabiedri īpaši apbrīnoja viņa neizsīkstošo izdomu un profesionālo meistarību, attēlojot gan vikingus, gan faunus, gan velnus, raganas, nāras un citus personāžus no fantāziju pasaules.
Eva Margarēta Borherte-Šveinfurte (1878, Rīgā – 1964, Berlīnē) mācījusies Elīzas Jungas-Štilingas mākslas skolā Rīgā (1895 – 1898), papildinājusies Parīzē un Minhenē (1898 – 1901). Vadījusi portreta klasi Rīgas pilsētas mākslas skolā (1903 – 1913). Ar gleznotāju Bernhardu Borhertu salaulājusies 1902.gadā, turklāt viens no nopietnākajiem argumentiem par labu šai laulībai bijis Borherta solījums „nekādi neradīt šķēršļus” jaunās mākslinieces radošajai darbībai. Strādājusi eļļas un pasteļa tehnikā, svarīgākais žanrs – portrets, kur nozīmīgi darbi tapuši arī Vācijas periodā. Laikā līdz Pirmajam pasaules karam Borherte-Šveinfurte bijusi ne tikai izcila parādība Rīgas mākslas vidē, bet arī – pēc vairāku laikabiedru liecībām – spilgtākā radošā personība starp sava laika Baltijas vācu māksliniekiem.
Borhertu dzimtas daiļrade mūsdienās Latvijā ir maz zināma. Izstādē Mazajā zālē eksponēti abu autoru darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un pašas dzimtas kolekcijas, kas ļauj gūt ieskatu mākslinieku devumā no Vācijas perioda. Izstādes galvenā vērtība ir Borhertu glezniecība līdz 1914.gadam, kas paplašina vizuālo priekšstatu par šī perioda mākslu, parādītu muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Kā vērtīgi projekta papildinājumi minami Vācijā publicētais Evas Margarētas Borhertes-Šveinfurtes atmiņu stāstījums un izstādes katalogs, kuri būs pieejami Rīgā pateicoties Borhertu dzimtas pūlēm.
