Izsole Andrejsalas Ēdnīcā

Ierodos Andrejsalā ar, no vienas puses, zināmu skepsi, pret šāda oficiāla tipa pasākumiem, cik nu oficiāli tie vispār spēj būt Andrejsalā, no otras, tā tomēr ir zināma intriga – izsole, kur spīdošas acis mirdz iekārē iegūt kādu dīvainu mākslas priekšmetu savā īpašumā, jebkuram māksliniekam šāda iespēja liktos vilinoša un pašapziņas latiņu paceļoša, redzēt kā tauta, un naudīga tauta, stīvējas par to, kas vairāk gatavs maksāt par mākslu. Vismaz tā gribētos cerēt.

Ierodos kā reiz uz oficiālajām runām. Viena no tām, protams, neiztrūkstošs stāsts par labo onkuli Sorosu un viņa jokiem, par piemēru, kādas izstādes atklāšanā viņš sācis runāt turku valodā, jo, lūk, gribējis patērzēt ar mākslinieku, tāpat kā mākslinieks ar viņu – nesaprotamā valodā. Smalki, neko teikt.

Nu tātad. Neliels skaits izredzētu ļaužu. Viena trešdaļa organizatoru, otra – mākslinieki, dažas prominentas personas un pa kādam žurnālistam. Pasākums netiek īpaši novilcināts un kamēr viesi neklausoties runās, mielojas ar sieru un augļiem un malko vīnu, sākas arī izsole. Skatītāji un dalībnieki tiek lūgti savākties ciešākā bariņā. Eduards Liniņš sāk ar īsu, brīžam humoristisku katra darba komentāru. Darbi lielākoties ir savulaik tapušu lielizmēra projektu miniatūras kopijas, gādīgi novietotas zem stikla. Kā pirmā – Oļega Tillberga Lidmašīna, tad Ērika Boža objekts Kzzz..., Andra Brežes darbs no sērijas Struktūras, Kristapa Ģelža Putekļu sēta un Zaigas Putrāmas darbs – mākslas aģitvilciena biļetes Turp. Sākumā ar solīšanu īpaši nesokas, latvieši tomēr ir prātīga tauta un tādu naudu par mākslu nemaksā, lētāk ir aiziet uz muzeju. Sākotnējā summa par Tillberga darbu no 125 lēni uzkāpj līdz 143 Ls. Božem veicas sliktāk, 100 Ls par viņa darbu nav gatavs maksāt neviens, lai rādītu piemēru, par nākamo darbu tiek izvērsta kaismīga diskusija un par Ģelža darbu summa uzkāpj no 200 līdz 350, vispieticīgāk novērtēta ir Putrāma, kuras darba sākotnējā vērtība no 25 pakāpjas par 5 Ls un tas arī viss, kaut jāatzīst, ka viņas darbs vienīgais, manuprāt, izcēlās ar zināmu atraktivitāti, atšķirībā no miniatūrajiem kastīšveida modelīšiem un sētiņām, kas tiešām bija tikai kastītes un sētiņas, Putrāmas aģitvilciena biļetes šai gadījumā ir rozā biļešu rullītis, kas cenas vietā apdrukāts ar iedvesmojošu un poētisku deviņpadsmitgadīgā, tobrīd vēl Pliekšānu Jāņa dzejojumu. Asprātīgi. Ērts formāts, jaunie dzejnieki, lieciet aiz auss.

Ar to arī izsole noslēdzas, darbus savā īpašumā ieguvuši ar mākslu saistītie ļauži, kas, jāteic, ne drusku nepārsteidz.

Muzikālo daļu ievada Roberts Gobziņš, tikām citus suvenīrus iespējams iegādāt augšstāvā par stabilām, ne vairāksolīšanas cenām – Ievas Iltneres Suvenīri – zili šķīvīši ar Aivara Lemberga attēlu, noiets tiem ir. Trauki plīst uz laimi?

Otra šī pasākuma daļa norisinās Ēdnīcas augšstāvā. Nelielā telpa, mūžam plastiskā un transformācijai pakļautā, šoreiz pārtapusi dzelzceļa vagonā. Vecie, mīļie koka soli, kuros tik jauki bija ieritināties braucot vēlās naktīs, jaunajos tik vien kā atzvelies, prieka nekāda. Jā, gandrīz jau aizsapņojos, aiz loga jau patiesi satumsis, mirgo ostas ūdeņi, dažas gaismiņas, dažas mākoņu skrandas. Patiesi sajūtos aiztransportēta laikā, ne tik telpā vien.

Pie sienas vēl kāds mākslas darbs. Autors – Oļegs Tillbergs. Pa visu sienu nostiepies laukums, uz kura ar dīvainu vielu, negribu minēt kādu, saveidots dubļu, kaku krāsas ķellējums, nu tas vēl būtu pieticīgs un maigs apzīmējums, to izgaismo neliela lampiņa. Ar darba iespējams bezgala poētisko nosaukumu, vismaz kontrastam, tāds še noteikti derētu, man nav iespējas iepazīties. Lai nu kā, pēc kāda lika, manā uztverē, tas kļūst vien par interjera daļu.

Kā pasākuma saldēdiens noslēgumā iecerēts Hardija Lediņa un Kaspara Rolšteina operas Rolstein on the Beach (1997) ieraksts, kuru Laikmetīgās mākslas centrs drīzumā plāno izdot DVD formātā.

Nosaukums sākumā liek domāt par kādām parafrāzēm attiecībā uz Philip Glass Einstein on the Beach, tiesa man tā uztvert neizdevās, jo zinu šo darbu vien fragmentāri. Taču domāju, ka drīzāk tā ir kārtējā stabila zīmola transformācija, apspēle, ne tik daudz muzikāls komentārs, kaut kas zina.

Pats iestudējums? Tā nav opera tradicionālā formā. Mūzikls? Ne gluži. Tikai dziedājumu virkne? Arī ne. Sākotnēji mazliet garlaikojos, tad pamazām vien aizraujos. Varbūt savu dara vīns, varbūt vilciena omulība, varbūt pats darbs – lībiešu, angļu, vācu un mandarīnu valodas sajukums, kur darbojas lībiešu meitene, šoferis Bankovskis, Sniegbaltīte, Einšteins etc., tam visam vēl klāt suitu sievas un tādā garā uz priekšu. Teksti, kuri ir par visu ko un neko vienlaikus, bez sižeta, noskaņu virknējums, lībiešu meitene, kārota un iekārota no onkuļiem un citiem, eskimosu meitene, kas kopš zināma laika vairs nav nāra, sniegbaltīte, kas izkususi par ātru. Teksts, atklāj, ka kaut kāda jēga ir tikai aiz, un patiesībā, tikai intonācijā, piemēram, kaut vai mīlētāju saruna par zemeņu novākšanu un tās noslēgums (likumsakarīgs?) – paņem mani šovakar kā zemeni. Metro zarīna gāzu uzbrukumā iet bojā Jovāks Šespa ar beidzot atrastās Marušas telefona numuru kabatā.

Mūzika mazliet skumja, un mistiska, paņem savā varā un aizviļņo. Tajā visā patiesi kaut kas ir. Mistērija, vērtību, laiku sajukums. Sava nozīme ari dalībniekiem – lībiešu meitene – Aurēlija Anužīte, piedalās arī Arturs Skrastiņš, Raimonda Vazdika, Roberts Gobziņš un Laimis Rācenājs.

Pārnākot mājās kādā interneta lapā palaimējas atrast operas libretu. Interesanta lasāmviela vēlās naktīs. Iesaku pameklēt un palasīt ( home.parks.lv/e-lab/~opera/librets.htm).

Un noslēgumā, citējot darba pēdējās rindas – Goodby Sniegbaltīte, goodby Santa Klaus, goodby Mikimauss, goodby Raimond Bēthoven (sasmējos par šo, patiešām labi), goodby Moamar Kadafi, goodby Sadam Husein, goodby everybody, goodby Rolstein on the Beach.