Kad tika izziņota izrādes pirmizrāde un rakstu beigās parādījās frāze: ”Izrāde veidota leļļu estētikā”, zinātājiem tas likās tikai likumsakarīgi. Nu jau gandrīz esošais režisors Lācis ir pabeidzis to pašu LKA kā mākslas, dramatiskā un leļļu teātra aktieris, kā arī bijis viens no dibinātājiem visā Latvijas teātra pasaulē zināmajiem umka.lv. Bet tas – kur tie gadi atpakaļ. Atkal ir pienācis laiks atjaunot tradīcijas un starp “Indrāniem” un skumstošām meitenēm radīt ko skatāmu viņam jau pazīstamajā leļļu tehnikā.
Uzvedums “Novakars: Kopsavilkums” stāsta par trīs krietna vecuma ļaudīm, kas savus jaunības trakumus izbaudījuši tad, kad Padomju savienībā valdīja Hruščovs, tika slēpta ticība un pildīti stingri GDA normatīvi. Viņi ir sešdesmitgadnieki, kuri savu mūžu nodzīvojuši ar ciešu pārliecību kādam mērķim, vai nu tā būtu mākslas vingrošana, vai reliģija, vai vienkārši klenderēšana. Tomēr pēc šī, iespējams, kritiskā vecuma daudzas lietas vairs nav veicamas, neeksistē vai arī nav atgriežamas. Kā rīkoties gadījumos, kad tas ir apjēgts? Kā noturēt trauslo līniju starp saprātu un neprātu, lai nezaudētu līdzsvaru? Atbildes meklēt mēģina trīs uzveduma izspēlētāji – Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris, Leļļu teātra aktrise Baiba Geķe un umka.lv dalībnieks Armands Berģis. Trīs cilvēki, kuri ne tikai zina, ko darīt ar burvīgajām lellēm, kuras radījusi Dita Bēniņa, bet ir arī Mārča Lāča labi paziņas, uz kuriem viņš paļaujas.
Tad nu sanāk, ka katrs no trīs tēliem, kuru prototipi vēl aizvien staigā uz šīs zemes, vientulības mākti un paši sev neapzinoties, skaļi izklāsta to lielo sāpi, kas nospiež ne tikai plecus kā gadu smagums, bet arī kā garīgā pārpūle un atbildība par visu, kas ir apkārt. Aizvadītā mūža lielie darbi, kauna mirkļi un piedošanas. Ironiskās etīdes to absurdumā vai pilnīgā nopietnības izteiksmē. Un neviens no monologiem it kā nav domāts kādam no skatītājiem. Klausītāji katrā daļā ir sīki, bet nozīmīgi tēli, kas mudina varoņus izgāzt visu sāpi pār tiem vai arī aizrauties pašiem ar sevi tad, kad ir palicis vēl tik daudz, ko skaļi pārdomāt. Vai nu tā ir neliela pele, kas grauž matračus, vai kaķis, kas šķiet apjucis pie kāda reliģiski pārlādēta kunga. Visbeidzot visironiskākā un neiedomājamiem salīdzinājumiem un metaforām fantastiskā etīde ar vīrieti, kurš runā ar sievas kapakmeni. Pie visām šīm figūrām, kā arī pie pārnēsājamajām skatuvītēm, uz kurām atrodas vēl sīkāki elementi, strādājis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Jā, tas pats, kurš veidoja scenogrāfiju milzu “Vadonim”, “Sapnim par Brodveju”, “Smieklīgajai Naudai” un daudzām Latvijas Nacionālā teātra u.c. izrādēm. Īpaši liels paldies viņam par pēdējā monologa scenogrāfijas rozīni – jaukiem, gurkstošiem akmentiņiem pie kapu kopiņas, kas skan tik spilgti un melanholiski reizē, ka vienā sekundē pat nedaudz salecas sirds no tā, cik skumja un aizgrābjoša var būt šī lielā mazo leļļu dzīve.
Lai arī katrs stāsts, kas tiek izstāstīts, tomēr izrādās mazliet par garu, un pusotra stunda daudziem liek dīdīties no sēdēšanas, vilties neļauj katra tēla izstrādātās kustības un rakstura īpatnības, kas apvienotas, lai izteiktu, šķiet, galveno izrādes sižeta līniju – mīlestību. Vingrotājas pieķeršanās savām kolēģēm un neveikla padomju platoniskā mīlestība pret franču jaunieti, ārkārtīgi ticīga mākslinieka bērnības lielā mazā “love” pret meiteni no smilšu kastes, kas pārvērtusies par viņa smagāko dzīves krustu, un kāda jestra kundziņa pārdomas par mīlestības, reliģijas un homuseksuālisma definīcijām, katru reizi savas kļūdas vēršot viņam diezgan attaisnojošā virzienā. Tomēr cieša mīlestība pat šādos gadījumos laužas ārā pa visām sirds ejām.
Mārcis Lācis ir izveidojis ļoti veiksmīgu diplomdarba lugu, kas gan nebūtu nekas bez viņa kādreizējā umka.lv kolēģa Andra Kalnozola brīžiem pārforsēti garās, taču reizē unikālu humoru apveltītās dramaturģijas. Arī viņš nu noteikti zina, ko lelles var iespēt, tāpēc katrs vārds un kustība, ko tās pasaka, ir galēji profesionālas, un nav nekā lieka. Izņemot vārdus. Lācis ir griezies pie pareizajiem cilvēkiem, taču šāda paļaušanās un uzticība ir ņēmusi ļoti garus pieredzes gadus. Bet no otras puses – sniegusi neizmērojamu un reizē unikālu pozīciju izrādes radīšanai.