Bakalaura darbs „Koevolūcija – ķermenis un dvēsele” sastāv no cilvēka ķermeņa atlējumiem, kas izgatavoti porcelānā. Darbā ietilpst sievietes un vīrieša ķermeņa atveidojumi.
KOEVOLŪCIJA - vīrietis un sieviete - izprotami dzīvības uzturēšanai tikai kopsakarā. Dievs radīja Ādamu un Ievu, lai tie augļojas un vairojas, valda pār zemi un pakļauj to sev. Sieviete un vīrietis evolūcijas procesā radās kopīgi: vīrietim ir izveidojusies iespēja apaugļot sievieti, lai tā radītu pēcnācējus, taču sievietei ir izveidojušās tādas ķīmiskās, neredzamās vielas un pievilkšanas spējas, kas vīriešus pievilina, lai to apaugļotu.
Šīs substances attēlojumā bakalaura darbā attēloju šo mainīgo, ķermenisko un arī visu apkārt notiekošo, kur viss mainās, dzimst, zūd un kustās, ilūziju un vīziju apmaiņa. Substaņču paralēlisms. Noteiktam ķermeņa stāvoklim parasti atbilst arī dvēseles stāvoklis, ko nevar noslēpt. Savā darbā parādu laika izmaiņas sevī un tā atstātās pēdas uz savu realitātes izjūtu, aizdomāties un radīt ko tādu, kas liek domāt un virzīties uz priekšu, jo ķermenis nekad neatkārto savas kustības otrreiz.
Ķermenis būtiski atspoguļo niecīgākās cilvēka sajūtas un vēlmes.
BA darbā atdzīvinu ar dvēseli un tās skaistumu, un ķermeņa estētisko fantāziju, aizdomāšanos un mīlestību pret to, kas ir dots un nav pārmērīgs pavisam citādākā materiālā. Vēlos parādīt to cik vienkāršais ir skaists un nepieciešams.
Skatītājam būs iespēja paskatīties uz cilvēka ķermeni pavisam citādāk, nevis vienkārši fotogrāfijā. Uzskatu, ka cilvēka kailums ir neaizsargātākais un atklātākais skaistums skaistums, kas ir uzticēšanās, atbrīvošanās no liekā, patiesība. Uz ķermeni skatījos kā uz plastisku, dabā izveidotu skaistu formu, tāpat kā koks ir brīnišķīgs savā struktūrā, tāpat arī cilvēks ar tam piemītošo dabu. Ķermenim piemīt intelekts no kā nevar kautrēties.
Darbā ir arī sava veida seksualitātes tēlojums, kas, manuprāt, ir tas, ko tu uzskati par sevi, savu ķermeni, izpratni par sevi, kas tu esi un arī tā ir cilvēka patības svarīgs aspekts. Ķermeņa attieksme arī attiecībā pret citiem. Cilvēka prāts ir abstrakcija tikai ķermenis un valoda piedod tam formu, kas runā vienlaikus – ķeremeniskā un garīgā substance.