Grenlandei veltītās izstādes „Kvadrofonija” atklāšana

Reiterna nama bāli zaļās auduma tapetes atgādina zaļganu ledus nokrāsu, sasaucoties ar pasākuma noskaņu, tāds kā vēsums uzvēdī, neskatoties uz pārējo interjera greznību un, vismaz teorētiski, sveču izdalīto siltumu.

Tiem, kuri izturas piesardzīgi pret šādu ģimenes „kopuzņēmumu” jeb kopsadarbību, gribu teikt, ka man šī izstāde bija patīkams pārsteigums, atklājot, ka četri dažādi un izteiksmē atšķirīgi mākslinieki, ar savu noteiktu rokrakstu, veido vienotu noskaņu, tajā pat laikā, tā nav vecāku darbu citēšana vai apzinātas paralēles. Atšķirīgas tehnikas, idejas un uzsvari, bet „bildīte” saliekas kopā arī no dažādu krāsu gabaliņiem. Un tieši no tādiem. Ģimenes efekts.

Darbi izvietoti divās telpās, uz atklāšanu ieradušos sveicēju un interesantu bari, pēdējā laikā mākslas izstādēm neierasti, šoreiz piepilda abas. Visi draudzīgi tiek aicināti spiesties kopā ciešākā bariņā, lai satilptu vienā telpā. Uz atklāšanu ieradies ģimenes pamats – Ivars Sīlis un viņa sieva Aka. Šī nav pirmā reize, kad Ivars Sīlis ar saviem darbiem viesojas Latvijā, bijušas vairākas fotoizstādes, iznākušas viņa grāmatas, pēdējā no tām – „Nabagi pilīs”.

Dzimis Latvijā, uzaudzis Dānijā, bet kopš divdesmit divu gadu vecuma viņa sirdi iekarojusi Grenlande, kurp viņš devās kā ģeofiziķis, taču drīz vien šo nodarbi pameta, atrodot citu, daudz vilinošāku – sākotnēji dodoties līdzi polārlāču medniekiem un vēlāk foto iemūžinot arī daudzas citas ekspedīcijas. Par viņa izpētes objektiem kļuva arī Arktiskā Kanāda un Norvēģija. Ceļojot pa Arktiku tiek gatavoti materiāli izdevumiem "National Geographic Magazine", "GEO" un "Stern", top TV programmas un filmas.

Sākas viss ar Akas dziedātu dziesmiņu, kurai latvieši aicināti vilkt līdzi „ai-jā”, īsti latviešu dvēselei, ko padziedāt. Bet bez ironijas, dziedājums skaists un sirsnīgs.

Iespaids par izstādi – ļoti atšķirīgi, bet tajā pat laikā harmoniski. Pirmajā telpā atrodami dēla un meitas radītie darbi un tēva fotogrāfijas, otrajā – Akas akvareļi un pasteļi un arī Ivara Sīļa fotogrāfijas.

Reiterna nama greznajās zālēs divi galdiņi apklāti ar rūtainu vaskadrānu. Uz tiem Inuka radītie objekti. Teiciens, skatīties uz pasauli caur pudeli, gūst jaunu burtisku nozīmi – brilles, kam abas lēcas veido pudeles, kakliņi vērsti tālumā, pudeļbinoklis, kas caur pudeles pamatni pievelk tuvāk pasauli. „Imports” – no kastes telpas stūrī laukā rāpjas skorpioni, kuru ķermenīši veidoti no „iespējams labākā alus pasaulē” vāciņiem, kājiņas no kniepadatām. Savādas cilvēku figūriņas ar tīri filosfiskām idejām, kantaini, daudzkājaini, vai tieši otrādi, ar vienu aci, roku apdalīti tēli, spridzeklis ar bezacu lelles sejiņu galvgalī, pakaramais no kāda izliekta raga, labas nakts vēlējums darbā, kur fotofilmu veidota gultiņa pārstiepta saplēstam šķīvim. Atraktīvi un saistoši. Un ar koncepciju, ne tikai pašmērķīgi vien, ir kur aci piesiet apstāties un padomāt, kamdēļ tieši tādā veidā to var vai vajag interpretēt.

Bolattas gleznas atgādina komiksus, vienkāršotas līnijas, atsevišķi tēli, lakoniski. „Ežēngrīniskas” kāju „sarunas” – kāju portretējums no ceļgaliem uz leju, darbi, kam var pielāgot pat tik paradoksālus nosaukumus kā „Satikšanās pirms vētras” – mierīgi nekustīgi, nenojaušot ne nieka. „Kampt gaisu” - sievietes rokā pudele, kurā rūpīgi ieskatoties, atklājas, ir iesprostotas debesis.

Akas Hēges akvareļos gaistoši, vieglā migliņā tīti kalni un ledāji, iespējams, daudzos viens un tas pats kalns vai vieta dažādos diennakts un gada laikos, cilvēku portretējumi, vecišķas grumbu izvagotas un apgarotas sejas, šo efektu šķiet tik pilnīgi var panākt vien ar akvareļa maigo nenoteiktību, kas katru tēlu pārvērš vīzijā, paceļot pāri reālajam, tai pat laikā nezaudējot saikni ar to, tā cilvēku sejas klājas pār ledājiem un ūdeņiem. Tumša nakts, tikko jaušamām klinšu aprisēm un ūdens laukumu starp tām, un miljonu miljoniem sīku punktiņu debesīs. Sīki koši ziediņi nakts tumsā, dzirdu komentāru – „gluži kā latviešu cimdu raksts”. It kā bezgala vienkārši un skaisti. Dabas brīnumainā vienkāršība.

Tāda pati arī viņas vīra Ivara Sīļa darbos, tikai krāsās vairs nav akvareļu maiguma. Zilie asie ledāji, fjordi, tumšas, piesātinātas zemes krāsas, gaismas, balojošie, pamestie kauli un sniegs. Ūdens atspulgu dubultotie atspulgi un izteiksmīgās melnbaltās fotogrāfijas ar vienkāršiem veciem vīriem – amatniekiem, ierēdņiem, muzikantiem. Acis veras te skatītājā, te tālumā. Ziemeļu miers. Tuvs un pazīstams. Grenlande. Sals un siltums. Zaļā zeme.