Pašā tveices laikā, kad visi lidoņi un rāpoņi, lielie un mazie kustoņi rosās visdzīvelīgāk, klajā nāk rakstnieces, dzejnieces un dramaturģes Ingas Ābeles trešais stāstu krājums "Kamenes un skudras" (kopskaitā jau devītā autores grāmata).
Ingas darbi tulkoti vairākās svešvalodās, viņas lugu iestudējumi ikreiz ir intereses degpunktā, viņas trauslā balss Dzejas dienās un Prozas lasījumos allaž ir apbrīnojami spēcīga un spēcinoša. 2008. gadā izdotais romāns "Paisums" atzinīgi novērtēts ar Literatūras gada balvu (Rakstnieku savienība) un Baltijas Asamblejas balvu.
"Desmit gadu stāsti par cilvēka dabu un cilvēku dabā no dažādiem skatpunktiem. Skudra vai cilvēks, zvaigzne vai mikrobs – Visumam viena struktūra, un tikai laiks ir lielais šķīrējs un vienotājs. Par laiku gribas domāt un par sapni. Divi lielie noslēpumi.
Atziņa, ko guvu, rakstot šo grāmatu, – spārnu bojājumi... nesāp. Ne tauriņam, ne skudru mātei, ne kamenei... Viņi ļoti brīnās pavasaros, tie taureņi ar ieplēstiem spārniem. Kustina, staigā, bet – un te ir tas sāpīgums – izdzīvot, dzīvot pa īstam vairs nevar. Tāpat arī cilvēkam ir neredzami spārni. Noteikti ir. Gara gaisma. Tā ļoti jāsargā no bojājumiem."
Inga Ābele
"Vakar, kad noliku galvu uz spilvena un aizvēru acis, man pēkšņi šķita, ka nekā nav — arī tevis nav, nav lauku, mežu un māju. Nav zirgu un lēno govju, debesu nav un zemes. [..] Mani sapņi aug gadu tūkstošiem lēni un ik reizi parādās citādi. Tavi sapņi aug pretī. Kādā mirklī tie savijas ar neskaitāmiem citiem un rodas pasaule."
No stāsta "Putna atmiņa"
"Bet viņš pats neteica ne vārda. Viņu, šķiet, vairāk interesēja jautājums, kā viņi abi no tās pasaules nonākuši šeit, šajā gadsimtā. Pa kuru laiku? Kā viņi abi šurp atkūlušies — ar laivu, zirgu vai kājām, pa kādu neredzamu jūru tik tālu atkuģojuši, atviļņojuši — no cita gadsimta, no citas faktūras, tikko būdami stirna un ziedošais plūmes zars ar uguns pilno serdi, un nu jau Maij ar nosmērēto džemper un Emars ar kapl, kam pielijs pavards?"
No stāsta "Uguns vērotāji"
