Kinoteātrī "K Suns" iestudēts leģendārā Semjuela Beketa leģendārais darbs "Gaidot Godo". Stāsts par diviem šaubīgas turības cilvēkiem Vladimiru (Didi) un Estragonu (Gogo), kuri, sēdēdami zem kāda miglainas sugas koka gaida Godo. Personu, kura ir jāsatiek, jo tā ir norunāts. Gaidīšanas laikā gar viņiem noiet kāds acīmredzami turīgs vīrs Pozo ar savu vergu Lakiju. Pēc tam atnāk puika, kurš pavēsta, ka Godo neieradīsies. Un tā šķietami katru dienu. Apmēram tā var noraksturot Baņutas Rubesas režisēto lugu, kurā Didi lomā iejuties Varis Klausītājs, Gogo spēlē fantastiskais Jānis Skutelis un par Pozo un Lakiju piestrādā Mārtiņš Liepa un un Juris Strenga.
7. jūnija vakara izrādē absurdums slēpjas nevis lugā, bet tās izspēlē. "Gaidot Godo" ir pārvērsts par komēdiju, aizmirstot pašu galveno – dziļi smago traģēdiju, kas nomoka katru no šiem tēliem. Raita atrunāšana, aizmirstot par vairākām dramatiskā klusuma pauzēm, kas šo izrādi padara īpaši traģisku. Laiks, kad Bekets lugu uzrakstīja, bija pēckara gadi. Mirklis pasaules vēsturē, kas vilkās kā mūžīgais sasalums. Protams, cilvēkiem vajadzēja kādu atelpas brīdi, lai ieslīgtu Beketa izsmalcinātajā un rotaļīgajā humorā un sarkasmā, taču četrdesmito gadu beigas bija arī eksistenciālisma tumšie laiki. Brīži, kad cilvēka apziņa, kara nogurdināta, baudīja drūmu apjausmu par cilvēka absurdo eksistenci. Pagaidiet, ko es te saku?
Kinoteātrī "K Suns" tika mēģināts iestudēt leģendārā Beketa nožēlas pilno lugu "Gaidot Godo". Taču pirmās idejas par tā radīšanu izskanēja jau gadu atpakaļ. Tomēr tad pie tā ķērās sabiedrībā vairāk zināmā Baņuta Rubesa, un škiet, ar tik vienkāršas kvalitātes iestudējumu mums būs jāsamierinās vēl vairākus gadus, jo "GG" nav tā luga, kuru pārspēlēt ik katru pāra gadu. Taču pēc tāda fiasko Latvijas teātra kritiskajai sabiedrībai laikam būs jāsaņemas vēl kādus gadus piecus, lai iegūtu uzticību to cilvēku vidū, kas Beketa meistardarbu uzskata augstāku par citiem.
Rubesa ir sekojusi visiem pieminētajiem lielajiem teātriem un režisējusi "Gaidot Godo" kā kumēdiņu. Kā veiklu izrādi, kurā sevi no izcilākās puses parāda Jānis Skutelis, jo šāda diedelnieka un dīkdieņa lomu noteikti varētu izspēlēt tikai viņš. Viņam piebiedrojas Varis Klausītājs, lai rastos tandēms, kuru Bekets radīja, lai parodētu senus amerikāņu humoristus Lorelu un Hārdiju. Iespējams, arī norādot to trulumu un bezjēdzību. Taču lielākā uzslava un, neskatoties uz to, ka izrādē viņš parādās kā gandrīz mēms tēls, ir Jurim Strengam. Monologu, kuru spēj norunāt un sabalansēt tikai patiešām īsts aktieris, viņš nodeklamē tā, ka nerodas šaubas par Strengas atbilstību amatam. Kā viņš pats ir izteicies: "Tās bija šausmas! Es rakstīju visu uz lapiņām un atkārtoju!" Fantastiska apziņas plūsma bez nevienas kļūdas, kā datora milzīgā informācijas dezinformācija. Ģeniāla spēja pierādīt, ka parasts nepamatots monologs spēj pielīmēt skatītājus pie krēsliem tā, ka laiks apstājas. Pat Pozo pulkstenī. Adieu!
Un, jāsaka, ka tas arī viss. Skaista glezna ar koku skatuves fonā, klavieres, kas ir tikai neliels efekta elements un neizteiksmīgs klucis. Bet kur tad paliek paša Beketa spēlēšanās ar tēliem? Kur tad paliek viņa asā filozofija? Ne mirkli nerodas sajūta, ka viņš ko nosoda, ka režisors ir iedziļinājies šajā darbā kā eksistenciālisma rokasgrāmatā. To it īpaši var sajust mirklī, kad Rubesa izsakās par Lakiju: "..Juris Strenga iemieso līdz pašām vīlēm nožēlojamo Lakiju..". Bet kur tad paliek pati svarīgākā lieta, ko par šo tēlu ir teicis Bekets? "Kāpēc Lakijs? Tāpēc, ka viņš laikam ir vislaimīgākais, jo viņam vairs nav nekādu gaidu.." Tāpat arī nedaudz piededzina režisora iejaukšanās tekstā. Kad gaumīgie un elegantie Daces Džeriņas kostīmi ar iespaidīgo grimu bieži vien nesakrīt ar mistisko pārlēkšanu mūsdienās. Tāpat arī aizmirsts oriģināldarba svarīgs fakts – galveno varoņu saukšana sevi Katulla un Albēra vārdos. Katulls ir nomainīts ar Adamu. Bet zinātāji sapratīs, ka šie divi svešvārdi nav izvēlēti nejauši. Ne tā kā Godo, ko ļoti daudzi kļūdaini asociē ar Dieva vārda retušu, bet kas, kā atzinis pats rakstnieks, bijusi viņa lielākā kļūda, radot līdzības.
Taču lielākā sāpe, ka režisors pilnīgi aizmirsis izcelt vairākas galvenās domas. Piemēram, likt cilvēkiem apjaust šo frāzi: "Tas bija adresēts visai cilvēcei, šie kliedzieni pēc palīdzības vēl aizvien skan, zvana mūsu ausīs. Bet šajā mirklī, šajā laika sprīdī visa cilvēce esam mēs.." Visi tēli, ne tikai Vladimirs un Estragons, izsaka sabiedrības realitāti un reizē absurdumu. Ne jau tāpēc "Gaidot Godo" ir leģendārs darbs. Ka tā ir pasaules izsmiešanas klaunāde. Ne jau tāpēc cilvēki to sauc par ģeniālu. Visa sāls ir tās milzīgajā traģēdijā. Bekets, šķiet, paredzējis mūsu vēlmi pēc vieglas izpriecas un atstājis gadsimta mīklu, lai tā tiktu atminēta. Baņuta Rubesa nav arī manāmi izcēlusi izteikti svarīgo balansu starp tēliem. Vladimira vitalitāte, realitātes sajūta, mūžība, sakārtotība un emocijas pret Estragona inertumu, sapņainību, laicību, haosu un mehānismu. Pozo jukums un iekšējā nedrošība (ko paredzējis Bekets, taču ko neattaisno Liepa), un bravūra, kas mijas ar nožēlojamību, balansē ar Lakija rāmumu, koncentrētību un šķietamo nožēlojamību, kas izrādās, ir maska apslēptam intelektuālismam. Pat zēns, kurš divreiz parādās izrādes beigu ainās, neviļus simbolizē balansu starp divām neiespējamām lietām. Misters Godo izturas labi pret veselīgo puiku, kurš gana kazas (kas Bībelē norāda uz nolādētību), kamēr viņa brālis, aitu gans – svētais, slimo.
Un paliek vien griba uz "K Suns" skatuves uzvest patieso Semjuela Beketa leģendāro "Gaidot Godo". Jo režisoram ir jābūt tādam pašam, kā visi šie ļaudis. Tikpat jukušam un tikpat viedam. Ir jau arī versija, ka tas ir tikai viens cilvēks, un ir redzamas viņa balansējošās gara šķautnes. Šķiet, vienīgais, kas patiesi ir ievērots šajā "Gaidot Godo" uzvedumā, ir tas, ko teicis pats Bekets: "Man nav ne jausmas, par ko tā ir, taču vienīgais, ko zinu, ir tas, ka viņi nēsā katliņus." Un var derēt, ka puse no skatītājiem, nemaz nepamanīja visas izrādes nozīmīgāko Didi citātu: "Vai es gulēju, kamēr pārējie cieta?" Taču tas, par ko ir "Gaidot Godo", ir viņu pašu rokās. Vai tā ir politiska, socioloģiska, filozofiska vai reliģiska luga. Vai Godo ir Dievs (faktu gan noliedz pats Bekets), vai arī Nāve, ko gaida katrs cilvēks. Kā arī pilnīgi aizmirsts Pogo monologs. Par to, kāpēc vērts gaidīt. "Kad! Kad! Kad! Vienu dienu, vai ar to tev nepietiek? Vienu dienu viņš kļuva mēms, vienu dienu es kļuvu akls, vienu dienu mēs kļūsim kurli, vienu dienu mēs piedzimām, vienu dienu mums jānomirst.. Viņi mūs piedzemdē pāri kapam, gaisma uz mirkli iemirdzas, un atkal iestājas nakts.."
Pagaidiet, ko es te saku?
