Jāņa Valdemāra Helmaņa fotoizstāde "Septiņas tikšanās ar tēvu Viktoru Pentjušu"

Līdzās dabai, Jāņa Valdemāra Helmaņa dzīvē arvien būtiskāku lomu ieņēma reliģiskās atklāsmes, kā izteicies pats autors: “Mana akadēmija ir Evaņģēlijs, un mans skolotājs ir Jēzus Kristus.”

Plaukstas, acis, cilvēku seju kombinācijas ar svēto tēlu figūrām fonos un priekšplānos. Klasiski attēli, kādus izmanto reliģiska satura literatūras un bukletiņu noformēšanai, nekā sevišķi oriģināla. Kaut ko es gribu? Oriģinālu pieeju katoļticībai? Naivā...

Nedaudz savādi redzēt šos melnbaltos darbus parasti krāsainajā galerijā. Centrālais objekts telpā ir ziediem klāts ratiņķrēsls, kurā Viktors Pentjušs pavadījis sava mūža pēdējo laiku. Izstāde raisa pretrunīgas emocijas. Tīri subjektīvi, man ārkārtīgu nepatiku rada jebkāda veida reliģijas propaganda, kas ir viena no visdziļākajām un intīmākajām padarīšanām, kādas vien var būt, tāpēc kopīgi jūsmīgi pasākumi, stereotipiski apgaroti attēli un dažāda veida lūgšanu/pamācību grāmatiņas, man liekas brutāla iejaukšanās tajā visā. Jo, ja tas kādu nav uzrunājis, tad lieki ir censties to uztiept un pierādīt, aprādīt un skaidrot savu pārliecību. Bet cilvēkiem jau ir raksturīgi „izgriezt uz āru” visu, kas viņos slēpjas. Kaut gan tā jau laikam ar jebkuru – reliģisku, politisku, nacionālu pārliecību, nemaz nerunājot par subkultūrām. Tieksme vairot sev līdzīgo rindas, kopienas sajūtas meklējumi, kas rada drošības ilūziju, cilvēciski saprotami.

Tad jau interesantāks par darbiem man šķita paša iemūžinātā dzīvesstāsts, jo to tik pat nevar attēlot vai ietvert kādā mākslas veidā. Dzīve ir māksla pati par sevi. Viņš nācis no Latgales un reliģijas dēļ ne mazums spīdzināšanu un pratināšanu kara un pēckara laikā pārdzīvojis, bijis Rīgas Katoļu garīgā semināra profesors. Fotogrāfijas, kas redzamas izstādē, tapušas pusotru mēnesi pirms viņa aiziešanas mūžībā, kad jau pārvietodamies ratiņkrēslā deviņdesmitgadīgais vīrs ik dienas apmeklēja svēto Misi, pieņēma cilvēkus un uzklausīja grēksūdzes. Izstādei droši vien būs gan apmeklētāji gan garām gājēji, katram jau savs.