Deju placis un skatuve vidū starp „Hotel de Rome”, MC Donald-u un bankām. Speciāli šurp sanākušie un vienkārši garāmgājēji apstājas, lai acīm kāri tvertu uz laukuma notiekošo. Iespējams daudziem redzamais sagādāja arī vilšanos, ņemot vērā, ka Argentīnas tango nav ierastais sarīkojuma dejās redzamais, nav te nekādu straujo pārskrējienu pus zālei ar rozi zobos vai bez. Šī deja ir krietni intīmāka, liekas dejotāji vairāk stāv uz vietas, kustības intuitīvas.
Deja, ko pilnā mērā var nosaukt par erotisku. Tas pierādās, skatoties uz dejotājiem, jo, ja nav „dzirkstelītes” starp abiem, tad nekas vairāk par soļu apdomāšanu tur nesanāk, mani skatoties apbūra kāds pāris, puisis ādas jakā, meitene džinsos, nu nekādas tur plīvojošās kleitas vai tamlīdzīgi. Bet dejoja viņi tā, ka visi pārējie, kas bija centušies ārēji radīt tango dejotāju tēlu, ne tuvu nevarēja mēroties ar emocijām, ko burtiski izstaroja šie divi.
Argentīnas tango rašanās saistās ar Buenosairesas nomalēm, ostas rajona imigrantu vidi 19. gadsimta otrajā pusē, kad šo sabiedrību veidoja dažādu tautību un rasu sajaukums, tie ir gan iekarotāju konkistadoru pēcteči, gan melnādainie vergi, indiāņi, kreoli, metisi, vietējie un imigranti. Dažādi sociālie slāņi ar sarežģītām attiecībām. Tai pat laikā Argentīnu uzskata par eiropeiskāko Latīņamerikas valsti, Eiropas tautību sajaukums tur patiesi iespaidīgs – līdzās spāņiem un itāļiem, poļi, vācieši, ungāri, ebreji un citi, līdz ar to arī atšķirīgās kultūras un tradīcijas kritušas „vienā katlā”.
Pilsētas vide, pieticīgie dzīves apstākļi, ilgas pēc dzimtenes, darba meklējumi, mēģinājumi aprast ar jaunajiem apstākļiem, vilšanās, bezcerība un aizmiršanās, tas pamatā. Parīzes salonu tango, stalts mazliet distancēts, elegants un kaismīgs reizē, ir kas cits, tas sācies Pirmā pasaules kara laikā, kad Eiropā no Jaunās pasaules atgriezās turp izbraukušo pēcteči.
Tie, kas piedalījās Milongā un apmeklēja arī bezmaksas deju kursus, kas bija pieejami pirms pasākuma, neapšaubāmi bija ieguvēji. Par skatītājiem teikt grūtāk, jauni iespaidi noteikti, taču vairāk garāmejot, jo, kā jau rakstīju, šis nav tango, ko varētu parādīt kā krāšņu šovu, atrakciju, kas parasti nepieciešama skatītāju uzmanības uzturēšanai un „siekaliņas patecināšani”, no sērijas – es ar’ tā gribu. Šis tomēr vairāk ir pārdzīvojums pašiem dalībniekiem.
Tomēr, skatoties uz dejotājiem, var acis papriecēt un itin interesantus tipāžus atrast – piemēram, kāds apburošs pavecs pāris, vīrs hūtē, sieva mazā apaļā cepurītē ar plīvuru, nu, klasika, un dejo tā – mīlīgi. Aiz manis kāda sieviete nerimstas urdīt līdzpaņemto mīļoto – „nu ejam taču, zaķīt, kas tev grūti tango padejot?”. Uz deju laukuma divas sievietes, viena vecāka, otra jaunāka. Hm, būšu tradicionāli aizspriedumaina, bet divu sieviešu deja man neliekas saistoša, ja vien neskaita filmas „Frīda” kadrus, taču tur cita specifika, emocionāla un ekspresīva, neapvaldīta. Kaut, ja dejot gribas, bet neviena vīrišķa pa rokai nav, ko tad citu darīt?
Patiesībā gan vistuvāk tango sākotnējai formai būtu, ja kopā dejotu divi vīrieši, jo pēc vēstures faktiem, noslīcinājuši bēdas, vīri Argentīnas nomales krogos savulaik dejoja viens ar otru (jo sieviešu jau, protams, krogos bija mazāk). No turienes arī dejas šķietamā nestabilitāte, abiem turoties cieši kopā (respektīvi – sākotnēji balstot vienam otru, kad tas, kurš stabilāk jūtas uz kājām ir arī tas, kurš deju vada). Taču drīz jau vīriem siltumu un ķermeņa kontaktu nevajadzēja meklēt vienam pie otra – uzplaukumu piedzīvoja publiskie nami, kur viņu deju partneres oficiantes un prostitūtas faktiski bija tās, kas radīja stereotipu par tango kā juteklisku vīrieša un sievietes ķermeņu sapēli.
