Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju no 1998. gada līdz 2005. gadam ir izdevis piecus rakstu krājuma „Senā Rīga" sējumus, kuros apkopoti un publicēti jaunākie pētījumi Rīgas pilsētas arheoloģijā un vēsturē. „Senā Rīga" pa šiem gadiem ir kļuvis populārs ne vien Latvijas, bet arī Eiropas pilsētu vēstures pētnieku vidū.
LU Latvijas vēstures institūts un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, sadarbībā ar citiem Rīgas kultūrvēstures pētniekiem, ir sagatavojuši un laiž klajā rakstu krājuma „Senā Rīga" sesto sējumu.
Krājumā ietverti divdesmi septiņu autoru 24 raksti, kas sakārtoti hronoloģiskā un tematiskā secībā, pētījumi aptver laika posmu no 13. gs. līdz 20. gs. vidum. Tematiski jaunajā sējumā ir ietveri raksti par Rīgas pilsētas arheoloģisko izpēti, arhitektūras vēsturi un vēsturi, kā arī par atsevišķām interesantām Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma kolekcijām.
Krājuma pirmajā nodaļā – „Pētījumi Rīgas arheoloģijā, bioarheoloģijā un dendrohronoloģijā" autori pievērsušies gan senlietu studijām, gan arī plašāku arheoloģisko izrakumu materiālu analīzei. Otrajā nodaļā - „Pētījumi Rīgas arhitektūras un interjera vēsturē" ietverti pazīstamu un pieredzējušu arhitektu restauratoru raksti un SIA „Arhitektoniskā izpētes grupa"jauno speciālistu pētījumi. Trešajā nodaļā iekļauti raksti par Rīgas pilsētas vēsturi.
Krājumu noslēdz nodaļa „No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krātuves", kurā muzeja speciālisti iepazīstina ar interesantām un atsevišķām retām materiālu kolekcijām.
Rakstu krājuma „Senā Rīga" 6. sējums sniegs jaunu informāciju un atziņas ne vien vēsturniekiem, arheologiem, arhitektiem un mākslas vēsturniekiem, bet būs saistošs arī plašam interesentu lokam, kam nav vienaldzīgs Rīgas pilsētas kultūrvēsturiskais mantojums.
Rakstu krājuma „Senā Rīga" 6. sējumā pārstāvēto autoru un pētīto tēmu loks ir plašs.
Pirmajā nodaļā „Pētījumi Rīgas arheoloģijā, bioarheoloģijā un dendrohronoloģijā" Andris Celmiņš izvērtējis Jaunielas kapu arheoloģisko materiālu, saistot šo apbedīšanas vietu ar Sv. Paula baznīcas kapsētu. Bioarheologs Guntis Gerhards analizē šīs pašas kapsētas antropoloģisko materiālu un sniedz priekšstatu par Rīgas 13.-14. gs. iedzīvotāju dzīves kvalitāti.Gunita Zariņa un vairāki ķīmiķi – Vita Rudoviča, Arturs Vīksna, Andris Actiņš pirmoreiz mēģina pēc Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcas kapsētas augsnes paraugu analīzēm izdalīt hipotētisko dezinfekcijas līdzekļu lietošanu atsevišķām apbedījumu grupām. Mārtiņš Lūsēns izklāsta jaunākos pētījumu rezultātus par Rīgas upes sākotnējo izskatu, krasta izbūvju attīstību un pakāpenisko upes likvidācijas procesu. Savukārt dendrohronologs Māris Zunde, turpinot tēmu par Rīdzenes upes gultnes vietā atsegtajām koka konstrukcijām, parāda 17.-18.gs. izbūvēto vaļējo un slēgto Rīdzenes kanālu. Viktorija Bebre turpina analizēt ādas izstrādājumus, atspoguļojot Rīgas arheoloģiskajā materiālā sastopamos cimdus un to pielietojumu. Savukārt Ilze Reinfelde aplūko vecpilsētas arheoloģiskajā materiālā esošās 17.-20. gs. sarkanmāla saliekamās pīpes, kas Rīgā ievestas kā ieceļotājiem piederošas.
Otrajā nodaļā - „Pētījumi Rīgas arhitektūras un interjera vēsturē" Gunārs Jansons parāda Rīgas rātsnama arhitektūru no 14. līdz 18. gadsimtam un nama rekonstrukciju, kas balstās uz ilustratīvajiem vēstures avotiem un arheoloģisko izrakumu materiālu. Arhitektūras pieminekļu restauratore Tatjana Vītola pievērsusies vienam no greznākajiem Rīgas senajiem namiem – Dannenšterna nama arhitektoniskai izpētei. Pētījumos atklāto grezno portālu viņa raksturo kā Sālsnesēju brālības namam piederošu. Juris Zviedrāns pievērsies 11. Novembra krastmalā atsegtajam viduslaiku nocietinājuma mūra fragmentam un aplūko atklātās mūra pārbūves. Laura Lūse apskata Depkina muižas telpu dekorēšanai izmantotās 19. gs. sākuma tapetes.
Trešajā nodaļā, kurā iekļauti raksti par Rīgas pilsētas vēsturi, Māra Caune pievērsusies Rīgas pils vēsturei, apskatot Rīgas pils grāvi, Pilsgrāvi un Pils laukumu un atsedzot, kā laika gaitā mainījušies šo vietu nosaukumi un saturs. Mārīte Jakovļeva parāda, kā 1620. gada plāna uzmetums sekmēja zviedru panākumus Rīgas ieņemšanā. Margarita Barzdeviča pievērsusies interesantai tēmai par Rīgas lauku novada un Daugavgrīvas iedzīvotāju ikdienas dzīvi un svētku norisi 17. un 18. gadsimtā, kuru organizācijā noteicošā loma bija Rīgas laicīgajai varai un baznīcas amatpersonām. Guna Vainovska aplūko Rīgas tipogrāfiju un iespieddarbu skaita pieaugumu 19. gs. otrajā pusē. Aigars Miklāvs izpētījis Rīgas pilsētas tvaikoņu satiksmi un tās nozīmi pasažieru pārvadāšanā laikā no 1884. līdz 1940. gadam. Jānis Bērziņš raksta par Rīgas strādnieku ārstniecības iestādēm laikaposmā no 1900. līdz 1914. gadam, parādot, ka Rīgā, strauji attīstoties rūpniecībai, mehanizācijai, pieauga arī strādājošo traumatisma, profesionālās slimības. Zita Pētersone savā rakstā sniedz apskatu par Rīgas pašvaldības kioskiem 1918. – 1940. gadā, to izmantošanu, atzīmējot, ka no Latvijas Republikas laikā celtajiem augļu un pagaidu jeb sezonas kioskiem līdz mūsdienām saglabājušies tikai četri. Rasa Pārpuce atspoguļo Doma muzeja reorganizāciju 1936. gadā – Kārļa Ulmaņa autoritārās pārvaldes laikā, kas bija vērsta uz latviešu vēstures Rīgā un Latvijā akcentēšanu.
Nodaļā „No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krātuves", Anita Gailiša parāda pilsētu militāro formējumu karogus, proti, Rīgas sardzes un gvardes 17. – 19. gs. karogu kolekciju. Māra Eihe raksturo skolnieku sodīšanas zīmes Rīgas aprinķī 19. gs. beigās kā vienu no lietiskajiem materiāliem, kas atspoguļo rusifikāciju Latvijas teritorijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā un Krievijas impērijas centienus nostiprināt savas pozīcijas Baltijā. Zigrīda Ciematniece, pamatojoties uz bagātīgo muzeja grafikas kolekciju, parāda rīdzinieku trīs iemīļotākās atpūtas vietas Rīgā 19. gadsimtā – Ķeizardārzu, Vērmanes dārzu un Bulvāru loku. Ingrīdas Miklāvas aplūkotie Rīgas topogrāfiskie plāni, kas izgatavoti no 1844. līdz 1858. gadam, sniedz lasītājiem vērtīgu informāciju par administratīvo iedalījumu, topogrāfiju, īpašniekiem, dažādu ēku un sabiedrisko objektu izvietojumu Rīgā 19. gs. vidū. Māra Ozoliņa pievērsusies muzeja metroloģijas kolekcijā esošajiem vēstuļu svariem, no kuriem lielākā daļa izgatavota 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā.
Rakstu krājuma „Senā Rīga" 6. sējums ir jauns zelta grauds kultūrvēstures pūrā, jauns tilts mūsu laika apjausmai, toreiz un tagad, aizraujošs izziņas avots visiem mums, kam Rīga ir dzīve, kam Rīga nebeidzams atklāsmes prieks.