Dzejas karnevāls

Akadēmija kā jau akadēmija. Silti sarkanie aizkari, zāles pustumsa. Iekārtojos uz grīdas zem vingrošanas štangām. Uz skatuves sastiepti visa veida mājīguma elementi, galdi, krēsli, dažādiem laikiem piederīgi atribūti. Neliela, nenosakām laikam piederīga „ustabeņa”.

Šīvakara mājasmāte lielā platmalē un elegantās štātēs tērpta izrādās ir Aspazija, pārējo iestudējumu vienkārši par Elziņu saukta. Plivinoties ar sidraba šķidrautu viņa aicina ierasties garus. Kā par brīnu neviens i tuvuma nerādās, kad nu beidzot parādās, tad arī Elzai prieka nekāda, tas tak Fedja, pirmais vīrs. Galīgi ne tur ieblanījies. Nākamā reizē veicas labāk un parādās Rokpelnis un Austra Skujiņa (nedomāju, ka jel kādu pārsteigs fakts, ka viņas tēlā iejutusies Ērika Bērziņa).

Vārds pa vārdam, un Rokpelnis sāk labot Elziņas Formas tīrību un poētiskumu Rokpelnis, Aspazija gan lāga to vērā ņemt negrasās un turpina lasīt savus gabalus no padomju laikā izdotas skolas bibliotēkas antoloģijas. Visbeidzot Rokpelni nosūta cept vakariņas, bet saruna ar Austriņu lāga nevedas, viņas nepārtrauktā ekspresīvā depresija padara viņu par visu mazo gotiņu priekšteci. Aspazija, prātīga un loģiska sieviete būdama, nespēj šito jaunatni saprast, no viena laika abas, bet tik pat dīvaini.

Saukts un saukts parādās arī meitu ģēģeris – otrais vīrs Jānis, atkal jau neapdomīgi izmetot pa frāzei, ka bijis pie kādas mēness vai saules meitiņas.

Un tagad mēs zinām patieso Austras Skujiņas pašnāvības iemeslu – kapā viņu iedzina Raiņa un Aspazijas dziedošais duets. „Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds...” un Austriņa metas laukā pa durvīm. „Austriņ, bet ceptā ola vēl palika,” nokliedz, viņai pakaļ Aspazija.

Pasākumā tiek iesaistīti arī skatītāji, Rainis. Atteikties lāga nav iespējas, kādu dziedāt negribētāju, viņš tik sparīgi ar visu krēslu pierauj pie skatuves , ka viņas kājas atsitas pret apmali.

Kā nākamais uzrodas Edvards (tas, kas Virza) un viņa erotiskā dzeja beidzot Elziņai ir pa prātam. Tiem, kas tik pa „Straumēnu” nebeidzamajām ārēm/lappusēm briduši, šis varētu būt pārsteigums, liekas, vismaz skolas obligātās literatūras sarakstos varen aizrautīgās dabas dzejdara veikums nav iekļauts.

Bet Aspazijai atkal kārojas jauniešu. Noplīvo sidraba šķidrauts un ierodas Andra Manfelde, viņai pagadījies iemiesoties Dzejas dienu labā gariņa – koordinatores Inga Bodnarjukas tēlā. Nu, ja vēl Ingai nebūtu gludi skūta galviņa, tad viņa pilnīgi droši varētu laiku pa laikam aizstāt autori izbraukuma lasījumos.

Uz asaru robežas ieturētās intonācijas saglabātas perfekti, varu derēt, ka pirms gada izdotais Lex Poeticus disks Ingai pamatīgi nodrillēts, atkal un atkal atkārtojot Andras tur ierunātos dzejoļus, jo tos pašus var dzirdēt arī tagad.

Saruna ar Aspaziju lāga nevedas, viņa tak mēģina saprast jaunlaiku, bērnus, bet šī nu vēl rādās dīvaināka par Austriņu. Iecietība arī Aspazijai limitēta. Nē, tad jau labāk ar Edvardu parunāt, kauč no viena laika, viens otra dzejas repertuāru vismaz no galvas zina.


Turpinot mūslaiku tradīcijas pie vārda tiek arī Eduards Aivars jeb Aivars Eipurs, jeb šai variantā Artis Ostups. Dzeja kā allaž uz asas ironijas robežas.

Beigu beigās, visu sanākušo pamesta, Aspazija paliek viena ar diviem saviem dzīves vīriešiem. To, ka jau tradicionāli nākamie „notinas” arī vīrieši varētu noklusēt un teikt, ka end bija happy.

Pieņemu, ka atstāstīts šis viss līdzinās pamatīgam balagānam, bet klātesot un augšminēto savārstījumu vērojot bija jautri, tādi literārie knifiņi un jociņi, turklāt izrādās, ka dažiem dzejdariem piemīt par atzīstamas aktiera dotības.

Diemžēl neviens no atveidoto varoņu prototipiem nebija ieradies, tas, protams, attiecas uz vēl dzīvajiem, jo kādi astrālie dusmu vai sajūsmas virpuļi pildīja zāli droši vien paliks nenoskaidrots.

Pēc pasākuma iecerētais dzejas maratons pie brīvā mikrofona, kas braši apzīmēts ar vārdiem „līdz pēdējam dzejniekam” pārtop sprintā. Acīmredzami neviens atnākušais nevēlas justies kā „pēdējais dzejnieks” nevienā no šo vārdu iespējamajiem interpretācijas veidiem. Puse atnākušo jau nozuduši, starp palikušajiem enerģisks vīriņš ar mapīti rokā urda jauniešus doties palasīt dzeju. Vēl viena daļa pamet zāli. Tā nu viņš pats dodas pie mikrofona. Lasījuma laikā, kas ilgst līdz mapītes beigām, zāli pamet 4/5 no atlikušajiem. Pārpalikušie, uz pirkstiem saskaitāmie, aizņemti paši savām runām. Nākamie divi lasītāji kontrasta labad pārstāv jauno paaudzi.

Īsa maratona statistika: dalībnieki 3 gab., dzejnieki no tiem 2 gab. un 1 gab. Dzintars Briedis ar vargana solo. Maratona/sprinta ilgums apmēram 30 min.

Nu jau, lai saskaitītu zālē palikušos, pilnīgi pietiek ar vienu roku. Viņi konfiscē skatuves rekvizītus – pēdējo pārpalikušo vīnu, ābolus, konfektes un tiek turklāt pie garāmejošā ex Rokpeļņa – Frīdvalda apraksta par to, cik gards bijis uz skatuves paša ceptais šķiņķis ar olām. Pēc kāda laika arī pēdējie dzejnieki pamet akadēmiju (droši varu apgalvot, nebūt nejūtoties kā pēdējie dzejnieku vidū).