Beidzot arī psihodēliskais teātris ir atklājies Latvijas publikai. Taču varbūt ne tādā veidolā, kā to vēlētos pats skatītājs. Toms Auniņš ir salicis visu, ko vien iespējams atrast šajā groteskajā pasaulē un savietot vienu stundu garā izrādē, kas vēl pie tam izrādās klasiskais "Sprīdītis". Tai skaitā arī neskaitāmus aktierus, kurus viņš atradis savā kuplajā skolasbiedru un paziņu pulkā un kuri spēlē gan nozīmīgas lomas, gan arī parādās epizodiski, kā arī pusduci muzikantu, kas, izrādās, ir apvienība, sakausēta no "1/2H 1/2W" (noise un elektroakustiskā skatuve) ģitārām un pūtējiem no "Oranžajām Brīvdienām" (ska un dub).
Taču, lai no kuras puses vēlētos skatīties, visu laiku var redzēt Auniņu. To pat nevarētu nosaukt par viņa rokrakstu. Vairāk par personību un ideoloģiju. Iestudējumu veido epizodes, kas radītas kā Sprīdīša (šajā gadījumā ģeneralizēta cilvēka tēla) dzīves gadījumu filmēšana un ekranizēšana, iespējami parādot mūsu dzīvi, kas vienmēr ir bijusi uzlikta kā uz delnas. Un ik katru mīļu brīdi iejaucas Auniņa stils un viņš pats, ne tikai kā šīs inscenētās filmēšanas režisors, bet arī kā režisoru spēlējošs aktieris, sava stila mūzikas kontrolētājs, diriģents, un saspēles vedējs ar dramaturģijas, idejas un atainojuma palīdzību. Sprīdītis vairs nav veiksmīgs ceļotājs, kas gājienā satiek labdabīgas mātes, ģeneralizētus sīkstuļus un naudu, kas žāvējas tik klusi, ka ne pamanīt. Šajā gadījumā māšu pavedinošajā, bet reizē psihodēliskajā un ārprātīgajā tēlā iejūtas Simona Orinska un Skaidra Jančaite. Pats Sprīdītis ieguvis nepārliecinoša Pētera Nebara seju, kas atkal tērpies savā jau atskatītajā un kā pielipušajā rīta svārkā.
Vēl arī Ieva Aniņa kā princese un Lienīte, Sprīdīša dēla un velna lomā ilggadējais Auniņa cīņu biedrs Normunds Griestiņš. Seksuāli drastiski pārsātināti izrādās Dzintars Pēteris Veits un Aija Uzulēna, kā arī Lutausis Kristians Kareļins, kas tajā pašā laikā kā viens no retajiem tēliem (jo laikam tāpēc, ka visu laiku vazājas apkārt ar kameru) pierāda savu aktierprasmi, pat īpaši nedarot neko. Žetons.
Un tas arī būtu viss. Strukturēta, bet pārsātināta izrāde, kurā netrūkst iespēju būt skeptiskiem vai arī aizrautībā teikt – "šitais vēl nav bijis!" Tomēr Auniņš ir piedzīvojis to mirkli, kad rūdītu skatītāju un kultūras dzīves vērotāju viņš vairs nevar ieintriģēt un pārsteigt. Viņa oriģinālais zīmogs strauji zaudē nokrāsu. Vēl pie dramaturģijas materiāla piedalās tās pašas kliķes pārstāves, jaunās dramaturģes Madara un Agnese Rutkēvičas (kuru artava nav stingri zināma), kas visu izrādes laiku izspēlē bērnu lomas. Kopā ar Ēriku Pastnieku un Dr. Levin, pēdējais kā vienmēr jebkam, ko dara, piešķir intriģējošu šarmu un arī smalkus komisma pavedienus. Liels paldies par to. Taču taustāmu jēgu bērnu tēli iegūst tikai tajā mirklī, kad visi savācas naudas žāvētāja Kaspara Dumbura utopiskajā šovā, kurā spēles tiek spēlētas ne tikai ar uzdotajām mīklām, bet arī ar reliģisko raksturu.
Eiropas un pasaules teātros šāda, nedaudz šizofrēniska un nedaudz psihodeliska satura skatuve lēnām kļūt ierasta. Reizē tas ir arī minimālisms skatuves dekorācijās un scenogrāfijā (Dace Sloka), tomēr ļoti liels pastiprinājums ir sonārajām un gaismas frekvenču parādībām, kas ietekmē vērotāju daudz dziļāk zemapziņā. Tās Auniņš, izrādās, izmantojis pārpārēm, lai radītu it kā citas "Laimes zemes" apjausmu. Aktieru izrunātos monologus un dialogus bieži nevar saprast, turpretī lielu uzslava "Sprīdīša" muzikālajai apvienībai, kā arī Jančaitei rokoperai līdzīgā dziedājuma izpildē. Vēl mistiskāku un apziņas nomācošāku un bendējošāku sajūtu piešķir fantastiski sakombinētās simts un vienas gaismas (Elmārs Seņkovs) un arī video instalācijas (Līga Stribe).
Toms Auniņš ir atsaucies uz visu savu dzīves pieredzi, kā arī uz bēdīgi slaveno filmu režisoru Edu Vudu, (Ed Wood. "Glen Or Glenda, Plan 9, The Atomic Monster") kurš, iedomājoties grandiozu orģinalitāti, radīja ne vienu vien sliktāko kino šedevru pasaules vēsturē. Tehniskas kļūdas, amatieriski efekti, liels daudzums nepamatotu un neizskaidrojamu ainu, kas kombinējas ar nedaudz "aizkavētiem" un reizumis psihopātiskiem tekstiem. Auniņš šos "efektus" pielietojis tikai atsevišķos gadījumos, tomēr saglabājot it kā līdz galam nenostrādātas izrādes sajūtu. Kā piezīmēts preses relīzē: "..izrāde ar gluži episku vērienu pretendē atainot Sprīdīša ekranizācijas procesu.." Nez vai tur bija kas episks, droši vien, tieši tāpat kā pats Vuds, arī Auniņš savu darbu uzskata par ģeniālu un pie katras kritikas aģitē pie tā, ka tās viedoklis nemaz nav saskanējis ar režisora domāto un pats kritizētājs dižojas ar diezgan viduvēja intelekta līmeni un neziņu alternatīvajā teātrī. Taču vairums cilvēku vēl aizvien gribētu dzirdēt, kurš šāda rakstura mākslas izpausmes ir definējis kā augstākas inteliģences pazīmi. Bet laikam neviens arī nav apgalvojis pretējo.
Foto: Kārlis Bergs
