Šogad tikšanās pie svaigi nomazgātā Raiņa. Par pasākuma nemainīgumu var runāt gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, ja tradīcija tiek uzturēta monotonā nemainīgumā tikai uzturēšanas labad vien, tad... tad sanāk kā tas notika pagājšgad, tik „atmiekšķētu” pasākumu līdz šim neatceros redzējusi. Iespējams, šogad „mācību dabūjušie” organizatori, sapratuši, ka ar dzejnieku balsu ierakstiem vien, bez dzīvās bildes un citām atrakcijām cilvēku uzmanību nepiesaistīs, uzaicināja grupu „Suņa stunda”. Jāiemet tak kāds āķis lūpā jaunatnei, nu vismaz tai, kas no kultūrai (jebšu Kultūrai?) piesaistītām augstskolām nākuši un savējos muzikantus atbalsta. Jā, ko lai saka, atraktivitāte nodrošināta, bet pats Rainis gan burtiskā nozīmē šoreiz pie malas nobīdīts, priekšā skatuve un tumbas, vien tālumā kā rēgs vīd bārdainais vīrs, novērsis skatienu no publikas, kas... nu ne jau viņa priekšā sapulcējusies. Vismaz tāda sajūta pārņem. Un tas jau sen kā tā.
Mazliet dīvaina gan šī atklāšana pēdējos gados, jo notiek jau Dzejas dienu (lasīt: nedēļas) vidū un sanāk apmēram kā tāds didaktisks atgādinājums: dzeja, bohēma un tagad – stop, iepauzējam, atceramies, kamdēļ šo visu darām un tad turpinām tālāk.
Kopš 1995.gada par tradīciju kļuvusi arī Dzejas dienu balvu pasniegšana šī pasākuma ietvaros (vajag taču autorus kaut kā stimulēt, mūzas arī prasa savu honorāra daļu un ko tad dzejniekam teikt: dalīšos slavas gramos ar tevi, mūza, cik nu tika, tik būs, esi pieticīga, latviešu dzejdara dvēsele... Nē jau, tur katra iedvesmas nesēja saplivinās spārnus un dosies pāri robežām aplaimot savām dāvanām kādu Skotijā apmetušos letiņu, kas tobrīd kļuvis par burkānu rāvēju kādā fermā – katrā latvietī tak iekšā mīt dzejnieks – lai viņš Skotijas kalnieņu iedvesmots par Latvijas Baironu taptu.)
Ar emigrējušām mūzām noteikti izskaidrojams tas, ka šogad konkursam iesniegtas nieka 15 grāmatas, salīdzinājumā ar pagājušā gada 28, toties trīs no iesniegtajām grāmatām tapušas latgaliski. Žūrija, kuras sastāvā bija iepriekšējā gada Dzejas dienu balvas ieguvēja Liāna Langa, LRS priekšsēdētāja Ieva Kolmane, dzejdari Ronalds Briedis un Ērika Bērziņa un literatūrzinātniece Janīna Kursīte, mākslinieka Alda Kaugara veidoto statueti un 500 latu lielu naudas prēmiju piešķīra: par labāko oriģināldzeju – Ingai Gailei par dzejoļu krājumu „Kūku Marija”; par labāko atdzejojumu – Leonam Briedim par Eudžēnio Montāles grāmatu „Cilvēki ar murdiem” un Fernandu Pesoa "Metafiziskais inženieris".
Žūrija piešķīra arī īpašu Dzejas dienu Reģionālo dzejas balvu — līdzvērtīgu abām pārējām – to šogad ieguva dzejnieks Antons Slišāns par krājumu "Tītupats".
Savu, lasītāju balsojumā noteikto, īpašo balvu piešķīra arī portāls Delfi, par uzvarētāju atzīstot Maiju Laukmani ar krājumu "Sirds bez žoga".
Balvu klāsts ar to nebeidzas, Latvijas Rakstnieku savienība pasniedza vēl arī speciālbalvu labāko portālā Delfi publicēto dzejoļu autoram, dzejniekam ar pseidonīmu Toms Rudzēvičs.
Dzejas dienas oficiāli iesākušās, atskaites punkts pie Raiņa bijis, tad nu varam turpināt. Dzejas dienu pasākumi ilgs vēl līdz pat nedēļas beigām.