Notikumi attīstās 1944. gadā, kad Spānijā nostiprinās nežēlīgais fašistu režīms. Filmas galvenā varone ir maza meitene vārdā Ofēlija, kura daudz laika pavada lasot pasaku grāmatas un klejojot savā fantāziju pasaulē. Ofēlijas māte gaida bērnu, kura tēvs ir fašistu komandieris. Meitene kopā ar māti ir spiesta pārcelties uz dzīvi pie sava jaunā patēva.
Komandieris ir sātana ekvivalents zemes virsū, kuru neinteresē ne Ofēlija, nedz viņas māte. Viss ko komandieris patiesi vēlas ir dēls. Šī nacistiskā personība mīl vāciski perfektu kārtību un disciplīnu. Un ar stikla pudeles palīdzību viņš spēj pārvērst asiņainā putrā to, kas pirms mirkļa bija seja. Jāpiebilst, ka, lai gan filmā ir pasakas motīvi, tomēr maziem bērniem tā nebūt nav paredzēta. Šausmu filmu cienīgi skati šajā filmā nav mazums. Taču nežēlīgās ainas nebūt nav filmas pamat motīvs.
Drūmās reālijas, liek Ofēlijai vēl vairāk ieslīgt savās fantāzijās, kurās viņa sastop dažādus briesmoņus un mistisku tēlus. No sengrieķu mitoloģijas patapinātais tēls Pāns liek Ofēlijai veikt pāris uzdevumus, kuru sekmīga izpilde garantēs nemirstība.
Tomēr fantāziju briesmoņi ne tuvu nelīdzinās tam, ko veic nacisti īstajā dzīvē. Ofēlijas patēva gūstā nonāk spāņu pretošanās kustības dalībnieks un seko spīdzināšana. Nabaga gūsteknim, kurš tiek apstrādāts ar mājsaimniecības darbarīkiem ir noslēpumi, kurus nacistiem nevajadzētu zināt – komandiera apkalpojošajā personālā ir daži pretošanās kustības dalībnieki.
Filma ir saņēmusi vairākas prestižas balvas un, manuprāt, pelnīti. Noteikti ir vērts noskatīties šo filmu, it sevišķi ja gribas atslodzi no Holivudas konveijera produktiem. „Pāna Labirinta” autors gan ir piedalījies pāris iepriekšminēto produktu izveidē, taču šajā filmā ir ielikts daudz vairāk nekā tikai iespaidīgi specefekti.
