Ieva Sāra Breikša uzreiz pēc J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pabeigšanas devās uz Parīzi. Iespēju mācīties Mākslas akadēmijā Parīzē jaunā māksliniece ieguva piedaloties ar savu zīmējumu starptautiskā konkursā. Parīzē Ieva Sāra sāka apgūt arī flamenko dejas mākslu. Jau kādu laiku flamenko deja ir arī galvenā viņas darbu tematika un tapušas vairākas izstādes.
Mākslinieces gleznās krāšņie un ekspresīvie dejotāji nav tikai mākslinieka kā vērotāja versija par redzēto, ko viņš tālāk piedāvā skatītājiem. Šķiet, ka gleznas tapušas dejā – strauji, izbaudot procesu un izceļot būtisko, t.i., kustību un mirkļa emocijas. Viņa skicē no dabas, reizēm izrādes laikā sēžot tumsā un paļaujoties uz iekšējo redzi un savu personīgo dejas izjūtu..
"Modernismā ir svarīgi, ko saka autors, viņa nostāja. Piemēram, postmodernismā vai video mākslā vairāk dominē koncepts," norāda māksliniece Ieva Sāra Breikša stāstot par saviem darbiem.
"Mani neuztrauc tas, kāda ir figūra, ko gleznoju. Es ievēroju to, kādas ir roku vai pirkstu pozīcijas. Tomēr arī uz ļoti lielu abstrakciju un nosacītību negribu virzīties, jo dejā ir ķermenis, ko nevar ignorēt," par būtiskām un nebūtiskām detaļām savā glezniecībā stāsta Ieva Sāra.
"Jūtīgums un naivums, ar kādu tiek radītas gleznas modernisma vai ekspresionisma izpratnē, ir tas, kas šo mākslu atšķir no tīri dekoratīvas un formālas glezniecības. Tāpēc ir tik ērti un viegli piesieties, ka, piemēram, salīdzinājumā ar glancīgumu, ko esam pieraduši redzēt žurnālos un ko kultivē dažādu veidu šovi, lūk, tur tā kāja ir tizla. Mani reizēm nodarbina jautājumi par to, kā ir jābūt – kas ir mūsdienu sabiedrības standarti. No tā ir jābēg. Man patīk, ka flamenko brīžiem ir jābūt neglītai. Tas rada dzīves sabalansētību. Šis iekšējais lūzums tiek parādīts, nevis izgriezts, atstājot tikai pareizo."
Izstādes atklāšana 13.jūlijā plkst.17.00 Cēsu Izstāžu namā.
Izstāžu nama darba laiks no plkst.10.00 – 18.00 katru dienu izņemot pirmdienas.
