Ikgadējā „Dejas diena” ar nosaukumu „Visi dejo”

Braucot ar 7. tramvaju, izkāpju vienu pieturu aiz Daugavpils ielas un nejūtos nemaz slikti. Tieši pretī man paveras tipiska „Maskvačkas” panorāma. Šarms ir šeit tajā, ka kāds ir nedaudz šeit visu uzfrišinājis. Pretīm atrodas vecais tramvaju depo, pirmās Rīgas tramvaju līnijas galapunkts. Skaistās 19.gadsimta metāla konstrukcijas ir savestas kārtībā, blakus peronam atrodas zirgu staļļi, jo kā zinām pirmos „trambuļus” vilka pajūgi. Nereālāku šo ainu dara sliežu trūkums pie perona. Dodamies pamazām uz Ludzas ielas pusi. Forštates šarms – plīvojoši palagi vējā, čigānēnu bariņi. Šeit iekonservējies ir laiks, man pat šķiet, ka ritms te ir bezgala savādāks, un ja šīs vietas iedzīvotājs nokļūtu Rīgas centrā, viņš justos bezgala traumēts.

Pēc mirkļa manā redzeslokā iznirst Ludzas iela 24. Sieviešu klosteris aicina savās durvīs. Starp citu, tā nav ņirgāšanās, kad es interesējos par Kultūras akadēmijas vēsturi, tad man tā arī nosauca tikai divus variantus - klosteris, ugunsdzēsēju depo, bet, ja te tiešām ir bijis sieviešu klosteris, tad nekas pa simts gadiem nav mainījies. Sievietes ir bezgala vairāk studentu vidū.

Saņemu skaistu rozā prievīti un iekļūstu ne mazāk dižā mākslas templī kā Mākslas akadēmija. Vēl ir samērā agrs un tādēļ tautu nelaiž vēl zālē. Ar baudu caur logu pavēroju dejotāju pēdējos mēģinājumus. Lai nesaltu, dodos uz mazo zāli, kur tiek demonstrētas dejas uzvedumu ieraksti. Telpa mājīgi izliktas svecēs un uz ekrāna demonstrē franču un ebreju moderno baletu, cik spēju atcerēties, vienam nosaukums bija „Asaka, kafijas tasītē”. Drīz ir klāt ļoti čaklā un smaidīgā vakara vadītāja Sintija Siliņa, kura visus aicina uz zāli, jo tas brīdis ir pienācis.

Zālē cilvēki tiek laisti pa grupiņām, kā izpārdošanā Stokmanī. Daži jau sāk kurnēt un smīkņāt, bet kad es tieku iekšā jūtos pārsteigts. Tiek lūgts atstāt savus apavus priekšnamiņā un kā japāņiem, zeķainiem, plikkājiem iekārtoties uz skatuves. Jā, skatuves! Jau šis publikas novietojums mani pārsteidz ar savu oriģinalitāti. Kā nekā kultūristi. Aiz skatītājiem ir novietots ekrāns, uz kura pirms dejas tiek iesildīts pasākums ar Vj un Dj kopdarbu. Improvizētu skaņas, attēla, dejas mijiedarbību. Pie Vj pults Planktons un Britis(c)h Petrolium kā Dj un Jēkabs Voļatovskis. Nu sūri džeki kruķī puļķus, baigais noizs un švīku video, jā koncepcija laikam panākta.

Secinu, ka esmu vienīgais palicis zābakos. Pirmajā brīdī lepnums par savu oriģinalitāti, bet sekojiet tālāk, būs arī vilšanās. Var ievērtēt dažādās zeķītes. Meiteņu kājiņas daudzkrāsainās zeķubiksītēs. Dažām meičām jau padzisusi nagu laka. Ja es būtu kāju fetišists, tad šī būtu mana mūža kaislīgākā diena. Bet uz skatuves cilvēki jau saspiedušies tik cieši kā filtrācijas nometnē un dejotāji priekā danco apkārt.

Pirmais priekšnesums. Zane (programmiņā uzvārds nav minēts), iznāk priekšā un it kā pārbauda mikrofoniem skaņu, bet nekā. Izrādās tas jau ir priekšnesums, tad jau parādās puiši no Olgas Žitluhinas kompānijas. Dmitrijs Gaitjukēvičs, Andris Kačanovskis un sākās farss. Spēle ar kārdināšanu. Trijotne izspēlē skolnieciskas problēmas. Kārdināšanu ar minerālpudeli. „Prosta Zane” kacina izslāpušos zēnus un izdveš neartikulētas skaņas, kuras mani satrauc. Tiek izmantoti visikdienišķākie priekšmeti skaņu izvilināšanai. Atcerieties, nav mūzikas pavadījuma, tas tiešām visu sarežģī. Farss ir spēcīgs, viņu izdarības atsauc atmiņā Larsa fon Trīra agrīno filmu „Idioti”. Tikai šeit nav negatīvu emociju, bet ir vienīgi visaptverošs bērnišķīgs prieks.

Tad minimāla pauzīte un tiek demonstrēti modes mākslinieces Sabīnes Ogas tērpi no kolekcijas „Edo Okuni”. Kurus demonstrē nevis divmetrīgas „Štukhofasskaistumkaralienes”, kuras spēj tikai pārvietoties pa paralēli, bet gan atraktīvas, miesiskas daiļavas no dejas grupas „Ritms”- horiogrāfe Elīna Breice. Japāniskais stils, geišas, staltas kā dzērves. Kustības ideāli iestudētas, skan fonā jautra japāņu popdziesma un meitenes ar perfekto grimu un mazajām, sārtajām lūpiņām kārdina puišu acis. Šeit var just apģērba krokošanos kustībā, tā funkcionalitāti un dzīvību, hm, es jau sen modes pasaulē ieviestu dažas korekcijas.

Un nu jau atkal divas sievietes dejo. Jā, šīm viena dzimuma dejām vienmēr ir tāds šarms. Bet nu šeit man bija pavisam liels pārsteigums. Aija Rozentāle un Linda Mīļā. Aija pārsteidz visus ar spēcīgu balsi un cik es nojaušu, tā ir kāda igauņu dziesma. Dejas plūdums ir ļoti ritmisks. Protams, vecais stāsts, divas draudzenes. Viena nodod otru un tad nu tā otrā izdzied savu sāpi. Cerams, ka tās nebija Billitas dziesmas no Lezbas salas igauņu mēlē, lai mēs nesaprastu.

Un nu jau dejas karaļi nāk uz skatuves. Dzirnas ar saviem „dieviem” un saksofonistu Vanagu. Jau agrāk savos rakstos esmu pieminējis. Iespaidīgas miesas, drīzākais grieķu statujas ne cilvēki. Nu jā, puiši sevi apzinās. Priekšnesums arī tāds sieviešu valdzinošs. Vanags spēlē, bet aiz viņa muguras Dzirnas apmainās ar apģērbiem ļoti fiksi, nu jā, tas jau kaut kas līdzīgs „Boņukam”, mērīšanās ar krāniņiem. Bet nu es sāku nojaust koncepciju. Puiši parodē puiciskumu un bravūrību. Vanags mierīgi spēlē, bet Dzirnas atdarina pārējos instrumentus. Vanags neliekas zinis par viņiem. Bet puiši tik mēģina un mēģina pašapliecināties, padarot sevi smieklīgus. Izcili, puiši atkal bija uztvēruši īstās emocijas un caur deju tās pasnieguši skatītājam.

Trio. Klingermans – Edgars Raginskis un jau sevi izcili pierādījušie talanti – Elīna Breice, Dmitrijs Gaitjukēvičs. Tiešam spēcīgs attiecību atspoguļojums un patiesas mīlestības formulas demonstrēšana. Saplūšana, viena otra atbalstīšana. Un perfekti izstrādātas kustības. Kad Elīna paceļ un nēsā uz muguras Dmitriju, tas jau ir kaut kas.

Tagad atkal īsa pauze un sākās otrā daļa. Jau daudz muzikālāka un vēl atraktīvāka.

Pirmā apvienība ir Pulse Effect. Anna Ķirse LKA modernās dejas horeogrāfijas 4.kursa studente. Četri tēli, četri puiši ar ķermeni rada skaņas, sitot pa krūtīm, muti, klakšķinot zobus un visādi citādi rada ritmu. Anna ir kā diriģents visam šim balagānam, bet arī ķirsītis uz kūkas, jo ar savu mīmiku un neartikulētajām skaņām atdzīvina puišus. Vispār ja tur vel būtu mikrofons, tad tas daudz ko pastiprinātu. Tiek izspēlētas vairākas etīdes, gan boksa mačs, gan frizētava, gan koncerts. Iespaidīgi, gaidīsim diplomdarbu.

Vēl ir labs Dj Monsta ar savu skrečošanas priekšnesumu, kuru pavadīja mūsu nenogurdināmā Elīna Breica, lai gan nedaudz viņai radās problēmas izsekot katrai Monsta skaņas šļakatai.

Tad ir kārta grupai Mo de Bo un dejotājas Agneses Bordjukovas priekšnesumam. Bet šajā visā žetons Mo de Bo solistam, kurš gan dejo, gan dzied, gan spēlē ģitāru, lai gan nabagam, vismaz četras reizes nokrīt aparātiņš, kurš pieslēgts pie ģitāras. Ai, ai, bet viss beidzās veiksmīgi.

Tad jau ir Ievas Janelsiņas „Age of stone” kolekcijas demonstrēšana, atkal ar sieviešu – dieviešu palīdzību no deju kopas „Ritms”. „Dievietes” kārdina publiku ar izteiksmīgiem gaisa skūpstiem.

Nu un jau tuvojoties priekšnesumu beigām kāpj uz skatuves folkroka grupa „Simbolic” ar solistu Verneru Biteru ( Feik). Feik vēl dzīvs? Vai arī ja Verners ir dzīvs, tad arī Feik ir dzīvs. Jā, mati tādi Verneram, ka kokus var gāzt. Rīkle arī dziļa un agresijas netrūkst. Saraucās viņa uzacs un dusmas, ne pa jokam laužas no viņa krūtīm. Žetons par tautasdziesmas apdari, kokles spēli un Vernera nikno balsi. Jā, Verners ir vīrietis. Improvizēti dejotājas piesējušās pie Vernera kājām un velkas tam līdz. Sievietes ir tikai šķēršļi. He, Verners dzied par to, ka jodam neatdosies. Tas ir sievietēm veltīts? Bet nu, spēcīgi, spēcīgi. Monta Vandere un Agnese Bordjukova tiek atvienotas.

Tālāk sākas pats interesantākais. Tie, kuriem ir sudraba aprocīte ir jākāpj pašiem uz dejas plača. Un sākās nu īstena jautrība. Skatītāji mēģina dejas mākslu. Nu arī es nožēloju savas zābakotās kājas. Visi puiši dejo. Izņemot mani un Melo M. Kad Andris Kačanovskis aicina Melo m uz deju un saņem atraidījumu. viņš velta tiem skarbu epitetu – tie tak ir Melo M. Uz ko Melo M atbild ar bērnišķīgu žestu.

Ah, un tad jau aiziet mežonīgas trakulības, pirmatnējā daba pakļauj mūs visus. Kā nekā pasākuma plakāts bija ļoti provocējošs, ar saukli- Neesi pamēģinājis? Un uz plakāta bija attēlota šļirce ar maziem dejotājiem narkotikas vietā. Ideāli.

P.S. Piedod, ja variet par bezgala garo recenziju, bet īsāk nevarēju. Pārāk iespaidīgs šis pasākums bija, vēl daudz kas palika neaprakstīts. Es jums, dārgie, iesaku apmeklēt Valburģu nakti, kura notiks te pat Kultūras akadēmijā, iespējams, ka kaut kas no šī visa šeit būs apskatāms.