„Tekstavīzija. Word in Motion 2007” Andrejsalā

Zem nosaukuma „Tekstavīzija. Word in Motion 2007” apkopoti pašmāju un ārzemju autoru – mākslinieku un dzejnieku (Katrīna Neiburga, Kristians Brekte, Armands Zelčs, Voldemārs Johansons, Pēteris Ķimelis, Tomu Butku, Jurijs Gordons, Semjons Haņins, Artūrs Punte, Sergejs Timofejevs u.c.) darbi ar kopēju mērķi dažādos veidos atklāt lasītā un rakstītā vārda „vizuālo resursu” izmantošanas, kombinēšanas dažādās iespējas, padarot to par materiālu autora rokās, kas var kalpot ne tikai kā audiāli uztverams vai tikai lasāms, bet arī kā vizuāla zīme, tātad mākslā izmantojams līdzeklis, ne labāks, ne sliktāks par jebkuru citu, turklāt materiāls, kuram papildus dimensijas piešķir iespējamās interpretācijas un izpratnes iespējas.

Sākumā, pēc īsa pasākuma pamatmisijas un darbu apraksta, sanākušie tiek aicināti iepazīties ar multimediālajiem darbiem. Paraugam vairāki savdabīgi un ārkārtīgi vilinoši grāmatu noformējumi lietuviešu valodā. Saliktie vāki, kurus iespējams atvērt dažādos veidos, no dažādām pusēm, tādējādi tie arī dažādā apjomā un veidā atklāj tekstu, mainot uztveres leņķi. Iespējams atraktīvs grāmatu noformējums ir viena no lietām, kam arī latviešu mākslinieki varētu pievērst vairāk uzmanības, katrā gadījumā, pašķirstot lietuviešu paraugus, tā vien kārojās, ko tādu arī savā grāmatplauktā.

Sākot apskati ar vienkāršāko (tas gan ļoti nosacīti) – dzejas jeb pareizāk teksta dažādie izvietojuma, rindojuma veidi ierobežotā laukumā, sākot ar hieroglifu apspēli, dažādu statistikas principu un vizuālu efektu veidošanu un, galu galā, arī teksta ievietošana gleznā, kā papildinājums vai, drīzāk, līdzvērtīgas attēla daļas pievienošana.

Akvārija zivtiņu rāmā peldējuma nomierinošais efekts visiem labi zināms, tā kā arī dzeja ir viens no sevis „iekšpus sakārtošanas” veidiem vienā no projektiem tie guvuši savdabīgu apvienojumu – TV ekrāns rāda ainu ar akvāriju, kurā peld zivtiņas, kā gaisa burbulīši caur ūdeni ceļo vārdi, kāds saduras ar zivtiņas degunu, cits izvijas no ūdenszālēm, dzeja kā gaiss, ko elpojam, kad esam zem ūdens (tas tā, mēģinot izteikties pavisam poētiski).

Uzkāpjot pa stāvajām kāpnītēm omulīgu sēdamrīku vidū tādā kā viesistabas nostūrītī ar raibu abažūru lampiņām atkal telekaste – uz ekrāna slīd filmiņa/stāsts par „Viena burta dzimšanu”, kur pa Ventspils rakstnieku mājas logu filmēta divu ceļamkrānu teju vai erotiska saskare, patiešām, tāda tā šķiet, pavisam lēnītēm divi ķekši pārtop burtā „m”, darba kontekstā tas tiek asociēts tiklab mīlestību, kā ar krievu „мы” (mēs), kas gan tādu pat „divskaitļa” formu arī pieļauj.

Līdzās mazliet citas sarežģītības pakāpes teksta izmantojums – divi datori, kuros abos faktiski notiek identiskas darbības (vismaz vizuāli) – izskanējis teksts uz ekrāna pārvēršas nelielos kubiciņos, kas dažādi kombinējas, aizpildot laukumu, atšķirība vien tā, ka pie viena no datoriem iespēja šo klucīšu salikšanos tikai vērot, klausoties jau eksistējošu tekstu uz austiņām, savukārt pie otra nepieciešama paša skatītāja līdzdarbība, proti, ierunājot mikrofonā vārdus, tiklab dzeju kā nedzeju.

Turpat pāris soļu tālāk, turpinot datortēmu, versija par komunikācijas aktu, uz sienas projicējas skype dialogs starp diviem personāžiem „poetessa” un „publisher”.

Arī lejasstāvā iespējamas datorizētas izklaides, atsvaidzinot atmiņā agrāk spēlētās pašas primitīvākās datorspēlītes, „streļalkas”, šeit tās transformētas dzejas kontekstā – pa ekrāna apakšu šaudās actiņa, laukums arvien samazinās, jo virs acs, rindu pa rindai, lejup rakstās dzejolis, turklāt acij jāizvairās arī no lejup krītošām „knopkām”. Brr... mazliet sadistiskas izklaides.

Dzeja kā matērija iedarbojas uz visām organisma funkcijām un daļām, tas nepārprotami secināms vērojot videodarbu, kurā redzams vīrietis, kam tiek veikti asinsspiediena mērījumi, kakla apskate u.c. medicīniskas darbības, bet kā organisma reakcijas noteicējs izmantota dzeja, mērījumi improvizēti atspoguļo ķermeņa un fonā skanošās dzejas mijiedarbību.

Un vēl var uzvilkt melnas iespiedkrāsas notrieptas iešļūcenes un pastaigāt pa dzeju, atvainos, ar dzeju pa lapu. Liekas, tā ir atrakcija, kas neskatoties uz iepriekš minētajiem pārējiem tehnoloģiski savdabīgajiem veidojumiem tomēr piesaista visvairāk interesentu. Galu galā rezultāta tapšanā var ne vien piedalīties, bet to arī aptaustīt un līdzi paņemt. Vispirms jāuzvelk iešļūcenes un tad jāpabradā ar tām pa krāsas kastīti, var tās, protams, arī vienkārši uz rokas uzvilkt. Pēc tam krāsas notriepto zoli var uzspiest uz baltas papīra lapas. Zolē spoguļrakstā izveidoti Semjona Haņina, Žorža Uallika, Pētra Dragūna, Kārļa Vērdiņa u.c. dzejoļi vai to fragmenti, oriģinālā un atdzejojumos no un uz krievu valodu.

Tomēr pasākuma nagla ir amerikāņu dzejas dueta „Flying Words Project” uzstāšanās. Duetu veido – kurlmēmais dzejnieks Pīters Kuks un Kenijs Lerners, kas ietērpj Pītera tekstus skaņās. Abu sadarbība rada īstu dzejas teātri vai „minimālistisku dzejas video”, kā to raksturojuši organizatori. Viņi to dara ar tādu azartu un emocijām, ka skatītāji pilnīgi nonāk viņu varā. Fonā uz ekrāna slīd Kenija lasītie teksti, bet Pītera artistiskums, tas kā viņš ar ikvienu sejas muskuli nodod skatītājiem emocijas ir neaprakstāmi. Laiku pa laikam, pašķiļas jociņi abu priekšnesuma rādītāju starpā, nereti dzeja balansē uz humora, absurda robežas, tai pat laikā ir arī rindas ar „dziļi rokamu” pamatu. Tie ir dažādi stāsti. Gan par to, kā no lietus rodas cilvēks, gan tiek pieķertas klāt naftas un Irākas tēmas. Asprātīga ir variācija par ķīniešu zīmju valodu, kur sakārtojot zīmes atšķirīgās kombinācijās, mainās to nozīme, rodas jauni teksti un jēgas. Tā nu dzejolis par koku, ko apspīd un nodedzina saule, pēc tam rāmi parādoties pie apvāršņa, turpinās kā stāsts par cilvēku, kas ierauga zirgu, tad par cilvēku, kas ierauga Pikaso zirgu, par cilvēku, kas zirgu ne vien ierauga, bet ievelk acī (ar visiem pakaviem), sauli, kas sadedzina zirgu un tādā garā līdz pat tādam absurdam, ka pie debess riņķo saule un saule, tad saule iznīcina sauli un mirdzoša paceļas pie apvāršņa.

Jā, un dzejojumu vidū arī grauzēju apkarotājiem vērā ņemams fragments par pelīti, kas iekrita lamatās – proti, pielipa pie līmes nosmērētas lapas, kad mājas īpašnieks pelīti ar visu lapu iemeta ugunī, degošā pele metās mājas logā... un māja – uzsprāga.

Visbeidzot jūtot, ka skatītāji mazliet paguruši, viņi tiek iesaistīti priekšnesuma tapšanā par kosmosa izplešanos, dzīvību uz Zemes un visbeidzot par kosmosa atkal sarukšanu. Nu, kurš puisis, gan atteiktu, ja viņam mīļi apjautājas – gribi būt Visuma centrs vai vēstures pagrieziena punkts? Tātad, galvenie varoņi atrasti, pārējie tiek sadalīti dzīvajās radībās – zivīs, ķirzakās pērtiķos, pāri palikušos apzīmē vienkārši par trūkstošo ķēdes posmu. Katrai grupai tiek noteiktas kustības, kas jāatkārto stāsta laikā, izņemot pēdējos, kam, kā jau īpašajiem, kustību amplitūda netiek ierobežota. Ā, kā īpaša suga ir vēl ir arī amerikānis, humora izjūta puišiem neklibo, amerikāņa dzīves pamatkustības – izstaipīties, nožāvāties, pastiept roku pēc pudeles, iedzert.

Viss kopā? Profesionāli, bet tai pat laikā vienkārši un sirsnīgi, neaizejot prom no skatītāja. Varat saukt, varat nesaukt top par dzeju, bet līdz sirdij nonāca un tai taču būtu jābūt primārajai dzejas funkcijai, vai ne?