Uzreiz laikam jāsāk ar visīstāko lietu, kas parādās šajā izrādē, kur tiek stāstīts par kādas mazas meitenes, šajā gadījumā pašas aktrises un vienas no "Delta Ensamble" (DA) dibinātājiem, Fransuāzas Šanbrokas (Françoise Schanbroeck), atmiņām par saviem vecvecākiem, kuri ne tikai dzīvoja Āfrikā, bet aizveda tur arī savu mazmeitu. Un šī visīstākā lieta pat nav viņu radīta. Tas ir karstums, mitra tveice, kas valda Ģertrūdes ielas teātrī un pielīdzināma tieši tām pašām vietām, par kurām stāsta Šanbroka, un viņai pie pults palīdz vīrs, otrs "DA" aizsācējs Žans Pols Nogess (Jean-Paul G. Noguès) un divi mūziķi - ģitāra – Filips Bails (Philippe Bayle) un violone – Luis Penseks (Louis Pensec) Par tādām valstīm kā Kenija, Uganda, Kongo u.c.
Bet savādāk... Uzvedums "Dīvainību kambaris" stāsta par Āfriku, tikai bez dīvainībām un gandrīz bez pašas Āfrikas. Vienīgais, kas par šo kontinentu parādās lugā, ir viņas izrunātais, šad tad izkliegtais, izdziedātais un izčukstētais teksts, kas izklausās, it kā būtu izrakstīts no profesionāla ekspeditora dienasgrāmatas nevis kā scenārijs uzvedumam. Arī mūzika, lai gan labi skanoša no instrumentālās puses, nerada ievērojamas afrikandiskas sajūtas, jo, ja vēl par pamatu Baila un Penseka, reizēm Nogesa spēlētajām melodijām kalpo sintētiski iezemiešu perkusiju paraugi, tad Šanbrokas augstais, eiropeiskais un operiskais dziedājums nekādu vīziju cilvēkiem, kuri nelasa titrus, par "melno kontinentu" nerada.
Un, kā jau minēts, nav ne miņas arī no dīvainībām. Āfrika bijusi zināma ne tikai tumšās cilvēku ādas krāsas ziņā, bet arī kā bīstama, pārdabiska, un mistiska emocionālā un nakts izpausmē. Tomēr mirkļos, kad stāstījums ieslīd šajā noslēpumainā gultnē, tajā mirklī izteikti ļoti pietrūkst natīvās Āfrikas pieskāriena. Kaut vai vairāk skatuves tēlu, mazāk ceļojumu fotogrāfiju, raitas kustības, briesmu un darbības. Lai gan Šanbroka mēģina manipulēt ar savu balss tembru un patosiem un šad tad ko uzģērbt (tik tiešām, tikai šad tad), vēl pēcāk pārģērbties par lēkājošu bungotāju, taču nekādas ārkārtīgās simpātijas viņas, kā piekusušas pusmūža sievietes, fantastiskajās atmiņās nemaz nerodas. Kur nu vēl vīzija par Āfriku tikai no fotoatēliem, kas gan ir patiesi un nāk no Fransuāzas ģimenes arhīva. Cik daudz aktrise pati ir bijusi, piemēram, Ugandā un Kenijā, tas lai paliek noslēpums, taču "Dīvainību kambaris" tomēr vairāk skaidro to, ko atceras viņas vecmāmiņa un vectēvs savā ceļojumā pa Āfriku. Un tad apvieno galvenās varones pārdzīvojumus par šiem abiem personāžiem.
Nereti Šabrokas neapstājošais monologs sastāv no pilnīgi nedzirdētiem vārdiem, terminiem, vietām un citām lietām, tāpēc pirms izrādes ir iespēja paņemt "Dīvainību kambara" skaidrojošo vārdnīcu. Un tur parādās arī kāda izcila īpašība visā izrādē. Šis monologs ir tik bagāts, ka neaptrūkstas vēlme lasīt subtitrus tālāk un tālāk, jo viss notiek tikai franciski. Un, ja kāds no apmeklētājiem ir izteikti ieinteresējies paplašināt savas leksikas aplokus un valodas bagātības okeānus, vairākus teicienos un salīdzinājumus var "nospert" no uzveduma izsacītā.
Tomēr "Dīvainību kambara" teksts labāk iederētos 1923. gada kabarē, kur ar cilvēkēdājtautām, saindētiem asmeņiem un cē-cē mušiņām baidītu provinciālus franču tautas pārstāvjus, kas Āfriku uztver kā visu briesmu un slimību perēkli, nevis krietni, krietni zinošākus XXI gadsimta pasaules pārstāvjus ne tikai Latvijā. Sākot jau no holeras, beidzot ar baismīgām lauvām un naktī ņirdzošām hiēnām. Taču 15.jūlija vakarā šie mēģinājumi ieintriģēt un acīm redzamo, zināmo vai jūtamo pārvērst par šaušalīgu pārdzīvojumu, no kura nenāk miegs izrādījās nepiepildāmi. Varbūt "DA" komanda bija kaut kāda veidā uztraukusies vai arī kā citādi, bet "Dīvainību kambaris" bez dīvainībām uz priekšu vēdās diezgan gausi un nepiepildīti. Neglāba arī Šabrokas beigu sacītais par to, ka viņas emocionālais priekšnesums kā vectēva ceļojumu apraksts ir izklāstīts kādā vecā holandiešu grāmatā.
Izrāde "Dīvainību kambaris" Ģetrūdes ielas teātrī, Ģertrūdes ielā 101a, notiks arī 16. un 17. jūlijā plkst. 20:00.
Foto: Kārlis Bergs
