Ceļojums ar dzejniekiem un izstādes atklāšana Andrejsalā

Iepriekšējos gados maršruti veda gan pa pilsētas centru, gan Pārdaugavu. Šī gada ceļojuma maršruts – uz Mežaparku.

Tā nu gadās, ka šogad mazliet aizkavējos un 11. tramvajā iekāpju apmēram tai laikā, kad galamērķī jau sākas pārgājiens. Pārlaižot acis transporta līdzeklī sakāpušajai publikai, nākas secināt, ka ne viens vien paļāvies uz pasākuma aizkavēšanos, novēlošanos vai vienkārši kavē bez jel kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Daži gab. dzejnieki (protams, tie, kas lasījumos dalību neņem) un vēl daži cilvēki, kas šā vai tā pus vai 1/4daļ šķiet pazīstami.

Tā nu izkāpjot no tramvaja savācamies bariņš neziņā mulstošo un sākas atrakcija „dzejniekiem pa pēdām”, mēģinot sakontaktēt gājiena dalībniekus, aptaujājot vietējos, vai gadījumā viņi nav manījuši garām klimstam kādus dīvainus poētiski apgarotus subjektus, kam sekotu bars pēc mākslas izslāpušo. Lieki teikt, ka pa celiņiem nomaldāmies ne reiz vien, jo versijas par virzienu katram savas, pirms pasākuma iegūtās kartītes ar tādiem dzejas lasīšanas punktiem kā puķu dobe, elektrības namiņš vai putnu būris arī neko īsti nelīdz un stilizētā kartīte tiek grozīta visādos leņķos, mēģinot noteikt, kur tieši esam nogriezušies greizi.

Rēķinot aptuvenos laikus, visbeidzot secinām, ka pametot novārtā četru autoru lasījumus jādodas vien uz vietu, kas būtu pilnīgi nepārprotama un viegli atrodama, proti, uz atrakciju laukumu pie panorāmas rata.

Lietus un padomju laiku šarms, jā, tie paši vecie zirdziņi un vilcieniņi, kas bērnībā, varbūt mazliet pārkrāsoti. Karuseļu prieki par 1,5 Ls. Sestdienas rīts un sajūta kā kādā amerikāņu filmā par tēmu „pamestā pilsēta”. Tukši griežas karuseļi. Aplupušas nojumes, augstu koku ieloks visriņķī. Ap galdiņiem sasēduši pāris gauži nelāga un samocīta vakarnakts paskata vīri kaut ko malko un ar aizdomām vēro dīvaino gājienu. Turpat arī pāris apsargi ādas jakās, bērnu pieskatīšanai, vai?

Uz soliņa jau sapulcējies bariņš citu tīši vai netīši noklīdušu dzejas gaidītāju. Jau pēc neilga laika pie apvāršņa noplīvo zilie karodziņi un svarīgā gaitā tuvojas Ērika Bērziņa vedot aiz sevis gājiena dalībniekus. O, patiesi, tik daudz cilvēku neatceros redzējusi. Liekas, burvju vārds „Mežaparks” iedarbojies uz daudzu sirdsapziņu sākot urdīt – nu kā tā var, kaut reizi gadā uz turieni neaizbraukt, cik sen nav būts! Kā citādi izskaidrot tāda bara savākšanos vienkop, dienā, kad piesolīta vētra, lietus un vēl nezi kas?

Apmetamies pie panorāmas rata, tieši tobrīd tajā iekāpuši pāris braucēji, rats lēnītiņām sāk griezties. Skan kāda sērīgi banāla melodija.

Pie panorāmas rata savu dzeju lasa Agnese Krivade, šoreiz mazāk dumpīga kā ierasts, vairāk apcerīguma viņā. Rudens tomēr.

Sākas lietus, karuseļu laukuma krāsainību papildina atplaukstošo lietussargu raibums. Caur debesīm gāžas saules un lietus šaltis, sajaucoties gaišā straumē. Sanākušie draudzīgi spiežas bariņos zem lietussargiem, kur netiek šķiroti svešie un savējie.

Turpinot gājienu, mazliet neskaidra kļūst elektrības namiņa atrašanās vieta, netālu ir kāds nožogots objekts, kas gana labs un dzejas lasījumu, jau atkal zem acumirklīgi skaidrām debesīm turpina Arvis Viguls. Pa ceļam gājienu papildina labi kāda jaunā dramaturga, kurš neiztrūkstoši piedalās visos šāda veida pasākumos, dažādā veidā izpildītās muzikālās iespēles – tiklab ar varganu kā pūšaminstrumentu. Tad sasniegta grafiti mājiņa, pie tās Anna Auziņa, taču nākamais objekts putnu būris atkal noklīdis un nabaga Artis Ostups savu iejūtīgo dzejoli par gidītes iegrūšanu baseinā lasa uztriekts kalniņā zem atkal līstošām debesīm, kamēr burti tek lejup pa lapu.

Tā nu gadās, ka šoreiz visi dzejas lasītāji ir līdzīgi, ne jau stilā, nē, bet kaut kas, varbūt apstākļi, noskaņa, liek izvēlēties viņiem dzeju, kas katram raksturīgā veidā tomēr saglabā un uztur tādu mierīgu, rudenīgi apcerīgu noskaņu. Dzejas klausīšanās jau vispār nav atreferējama, jo pats klausīšanās process tāds – reizēm pat nav iespējams uztvert visu tekstu, tikai atsevišķus vārdus, sajūtu, pāris saujas autora emociju. Meža smarža, dubļains ceļš, lietus aiz apkakles, slapjas kājas, siltas domas, savij ikdienišķi skaisto un „kaut kā man šoruden sāp tava seja,” lasa Anna Auziņa un arī tajā ir kaut kas no šīs dienas.

Slapstoties zem lietussargiem nonākam līdz asfaltētā ceļa galam, seko pagrieziens uz piestātnes pusi, visi kolektīvi pārrāpjas sarkanbalti svītrotajām aizliegumzīmēm un pa dubļoto, prom tekošo, taciņu dodas tālāk. Piestātnē sagaida Pēteris Draguns, uzrāpies uz atkritumu konteinera, kas brīžam nestabili sašūpojas zem viņa. Izrādās arī viņš kādu stundiņu veltījis klejojumam, meklējot sev atvēlēto dzejas lasīšanas vietu.

Saule, mākoņi, lietus smidzināšana, viss atkal pastāvīgā nemainībā. Sanākušie tiek aicināti ieņemt ietas uz kuģīša, šoreiz gan nav izdevies sarunāt braucienu pavisam par brīvu, kā pirmajā ceļojumu reizē, taču ar zināmām atlaidēm un liela daļa arī nekurnot samaksā par braucienu, tomēr, saprotams, netūka arī krietnas daļas „jūraszaķu”.

Kuģītis uzņem kursu un pusotru stundu garais brauciens var sākties. Veroties taisni uz priekšu stiepjas klusa un nemainīga krasta līnija, liekas kustība apstājusies, tikai skatoties sānis var aptvert, ka patiesībā kuģītis pārvietojas ar gana cienījamu ātrumu.

Augšā veclaicīgi koka soliņi, cakotām metāla kājiņām, gar acīm slīdoši zaļi krasti, vējš, kas atnes atkal pie lūpām likta mūzikas instrumenta skaņas no otra kuģīša gala. Bet tas pats vējā drīz vien lielāko daļu skaistuma un dabas baudītāju nodzen lejup uz pirmo stāvu, skati pa logu, protams, vairs nav tik daudzsološi, kā augšā, bet toties daudz siltāk un mīlīgāk. Sadalījušies pulciņos, sanākušie malko kafiju un apspriež, nu, iespējams dzeju. Laiku pa laikam pulciņi pārgrupējas, no jauna satiek sen vai nekad neiepazītus dzejas radītājus vai baudītājus.

Vēl mazliet un sasniegti Vecrīgas krasti, lielākā daļa, pametuši kuģīti dodas prozaiskās sauszemes gaitās. Daļa izturīgāko – uz Andrejsalu, kur pirms pusstundas bija jāsākas izstādes atklāšanai. Pa ceļam benzīntankā iestiprinoties ar kafijas tasi, viņiem pievienojos.

Izstāde aplūkojama Dirty Deal cafe telpās, attiecībā pret ceļojumu gadu skatu, izstādē redzamo bilžu skaits nežēlīgi mazs, trīs gadu ceļojumus atspoguļo 13 bildes, to autori – labi zināmi foto meistari, bet ne tikai – Jānis Buls, Gunārs Krauze, Rimands Ceplis, Jānis Indāns. Fotogrāfijas gana interesantas un tomēr krietni par maz. Protams, tās un veselu virkni citu, iespējams atrast arī interneta dzīlēs, gan Dzejas dienu mājas lapā, gan ¼ satori.

Pie brīvā mikrofona sākas dzejas lasījumi, pie vārda tiek gan Ērika Bērziņa, gan Gaiķu Māris, gan jaunie, savu vietiņu zem dzejas saulītes un kritiķu ēnas izkarot gatavie. Klausītāju un dzejdaru skaits, atbilstoši pēcgājiena noguruma pakāpei un atkal līstošajām debesu strāvām gauži sarucis, bet esošie gana interesanti no aktīviem tantukiem līdz jaunēklim, uz kuru paskatoties gribas secināt – dzejnieks kas dzejnieks, vai vismaz stereotipu labi imitē, šallītē tinies, šķietami dziļas melanholijas pārņemts un pēc skata velk uz šarmantā Luī Garela pusi.

Uz galda kā allaž rindojas vīna trauki, kāds mazs vīriņš, kas šķietas īpaši nolīgts pudeļu attaisīšanai, aktīvi nododas savam amatam, uzmanot trauku plakšanas tempus un metoties talkā tiem, kas neziņā tver pēc vēl slēgtās pudeles.

Turpat uz galdiem sanākušo priekam pieejamas tikko tapušās nozīmītes, uz kurām redzamā simbolika vēsta, ka dzeju var i ēst, i ar to uzpildīties, i vienkārši ieelpot un pastkartītes ar kolorītākajām no izstādītajām fotogrāfijām. Piemēram, apburošā aina ar Māri Salēju, kas dzeltenu karodziņu rokā savā filosofiskajā mierā soļo pa priekšu Latvijas armijas puišu bataljonam, vai skats ar Kārli Vērdiņu, kas Māras dīķa tuvumā esošajā bērnu rotaļlaukumā, tam ieskaņotās sarkanzaļidzeltenās drēbēs uzrāpies slīdkalniņa galā un no tik liela rotaļbiedra mazliet samulsušu bērneļu ielenkumā lasa dzeju. Un kur tad vēl Marta Pujāta spoži kailais galvvidus pret rudenīgi dzidri zilajām debesīm Grīziņkalna skulptūras virsotnē, kad blakus kā saulīte mirkšķinās rudenīga dālija. Bilde kā dzeja.