Baltijas pērles viesis - leģendārā franču kinoaktrise Katrīna Denēva

Viņa ir visur – Kannās, Berlīnē, Venēcijā. Katru gadu jaunas filmas un jauni režisori, jauni partneri. Katrīna Denēva – tā nav vienkārši leģenda, ar kuras vārdu kā atbalss skan izcilu režisoru uzvārdi – Bunjuels, Trifo, Polanskis, Tešinē, Demī. Šī ir aktrise, kura nebaidās eksperimentēt, kuru par savu mūzu ir izvēlējušies “jaunie dumpinieki” Lars fon Trīrs, Leo Karakss, Fransuā Ozons. Katrīna Denēva – tā ir kino vēsture, kurā bez mitas tiek atjauninātas lappuses.

Sākotnēji radās iespaids, ka ļaudis nemaz nebūs tik daudz, bet es maldījos. Katrīna, kā blondā franču aktrise vēl joprojām ir kā ikona.

Kongresu namā, kur paredzēta “Aktrises stunda” ar slaveno mākslinieci, ļaužu dažādība netrūkst. Šeit pulcējušies gan studenti, gan skolnieki un arī pensionāri. Ir arī, kā jau teicu, profesionāļi - režisori, aktieri un scenāristi. Bet pārsteidzoši daudz ir jauno cilvēku, jo kā zinām Katrīna nenoveco, tikai paliek interesantāka.

Pēc ilgās gaidīšanas, kā saka, jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze, beidzot, kopā ar fotogrāfu mākonīti, telpā ieveļas Katrīna Denēva. Visas acis no amfiteātra vērstas uz galdu pie kura viņa sēdēs. Fotogrāfi nabadzītei lien virsū un apsargi šos sāk triekt uz visām pusēm. Vēl, protams, „Seb Unibankas” direktors paspēj uzdāvināt dzintaru un no mākslinieces pretī saņem autogrāfu.

Nu jau uz galda ir Denēvas iecienītā kafijas krūze un pelnu trauks. Kino kritiķe D. Āboliņa izmanto iespēju kā tulks un uzdod pirmos jautājumus. Jautājumi, pretēji mūsu sabiedrības kūtrumam, šoreiz tiešām bija daudz un tā arī modernais vārds „workshoop” pārvērtās par parastu interviju. Bet nav jau tā, ka te neviens neko no aktierspēles un režijas nezin, toties mēs uzzinājām aizkulises gan par režisoriem, gan izcilām filmām un to tapšanu.

Tagad, sniegšu jums dažas Katrīnas Denēvas atbildes.

"Nav man mīļāko filmu, visas filmas ir būtiskas. Laikam tomēr Poļaska filma „Riebums”, jo tā bija viena no manām pirmajām lomām. Poļanskis mani jau pamanīja „Šerburnas lietussargos”. Viņam vajadzēja tādu, it kā, nevainīgu meiteni. (Kā jau zinām, Poļanskis par pedofiliju vairs nevar iebraukt ASV. Un šī tieksme, iespējams, viņam izpaudās arī aktieru izvēlē."

"Nav ideālu režisoru. Var būt draudzīgas attiecības, var nebūt. Aktieris ir instruments. Kino vēsturē ir bijuši šādi pāri, kur valdījusi cieša draudzība."

"Bunjuels? Bunjuels nevēlējās tandēmu. Viņš bija kautrīgs un noslēgts. Viņš cienīja aktierus tikai līdz noteiktam līmenim. Viņš nemīlēja pašu filmēšanu, galvenais bija rezultāts un idejas realizācija. Viņš nebija gatavs iesaistīties dialogos. Viņš aktieriem bija neuzticīgs."

"Lomai es gatavojos tā, vairākas reizes pārlasu scenāriju un vis labāk kopā ar režisoru."

"Es nestrādāju pie lomas izveides viena pati. Es uzskatu, ka nevajag strādāt vienam. Veiksmīgāk ir sastrādāties ar režisoru."

"Es neesmu spēlējusi daudz vēsturisko lomu. Viena tāda loma bija Marija Bonaparte. Bija ļoti grūti, vēl grūtāk bija manam kolēģim, kurš atveidoja Freidu. Grūti bija izdzīvot tās lomas ciešanas un vēl filmēties 6 dienas nedēļā. Es domāju, ka es to neizturēšu."

"Es neesmu vienmēr sapņojusi būt aktrise. 5-6 gadu vecumā es nedomāju par savu nākotni. Mēs esam 4 bērni ģimenē. Es biju sapņains bērns, un toreiz mani nodarbināja citas domas."

"Man ļoti patīk „Baltijas pērle”, svarīgi, ka šajā festivālā parāda vecas filmas, jo jums nav Cinamatēkas. Tā ir, ka daudzi cilvēki nemaz nezin, ka ir arī savādāks kino kā Holivudas."

"Dublu skaits epizodei? Man nav noteikts skaits, kāds man patīk, bet pēc 20 dubla tev sāk šķist, ka ar tevi nav kaut kas kārtībā."

"Man nav īpašu rituālu pirms filmēšanas sākuma."

"Es maz improvizēju. Es kopā ar režisoru izvēlos kostīmu, visu saskaņojam."

"Man nav sanācis strādāt ar oriģināldarbu pārveidojumiem. Es strādāju ar autordarbiem."

"Jā, pasaules režisori atšķiras. Amerikāņi paši neraksta, viņi pērk scenārijus. Eiropieši raksta paši un itāļi pat raksta trijatā."

"Kā man bija spēlēt kopā ar savu meitu? Tās patiesībā bija tīrākās darba attiecības. Bet bailes bija."

"Ir svarīgi ko režisors grib. Pati es neesmu ļoti prasīga. Tuvplāni man ļoti nepatīk, es vēlos būt kopā ar partneri kadrā."

"Kino no teātra? Ar ko atšķiras? Es teātrī nekad neesmu spēlējusi. Varbūt ar sagatavotību? Teātrī viss tiek gatavots laicīgi, bet kino daudz kas notiek impulsīvi."

"Ar Larsu fon Trīru man bija ļoti labs kopdarbs. Bija ļoti garas, grūtas ainas. Kopā ar viņu mēs izmēģinājām un izlasījām scenāriju. Viņš bija gan pie kameras, gan izmēģinājumos. Ļoti čakli visur piedalījās. Trīrs nekad neatklāja kā viņš filmēs, no kāda leņķa. Tā kā vajadzēja būt gatavi visu laiku. Bjorka ļoti cieta un tā arī bija viņas pēdējā loma."

"Paradoksālākā loma ir ne tīri melna, ne balta. „ Dienas skaistule”."

"Lomas es izvēlos pēc režisoriem. Man jāsatiek viņš, jāparunājas un jāuzzina stāsts no viņa mutes."

"Es esmu atteikusies no Bunjuela „Dienas skaistule” dažām ainaām. Mums bija konflikts un mēs nofilmējām savādāk."

"Vai es ko pārņemu no tēliem. Drīzāk tēli pārņem no manis. Mums liekas, ka mēs izdomājam tos."

"Jaunās paaudzes kino ir tehniski sarežģītās. Ir grūtāk atrasties kameras priekšā."

"Daudzi no režisoriem tagad saucas ģēniji, bet ne visi ir to pelnījuši. Orsons Velss ir ģēnijs. Amerikāņu aktieri ir vis profesionālākie. Deniro, Šons Pens un Merlina Monro."

"Vai kritika ir jēdzīga? Par citām filmām pēc kritikas es uzzinu vai skatīties, vai nē. Nepatīk lasīt savas intervijas un par savām filmām kritiku vispār nelasu. Man ir savs viedoklis. Esmu spītīga."

Jautājums no easyget.lv korespondenta Ivara Tontegodes.

Kāda būs jūsu pēdējā loma?

Katrīna Denēva: „ Tāda, kurā es palikšu nevis ar punktu, bet ar jautājumzīmi!