“Galerijā Centrs” atklāta fotogrāfes Mērijas Frensisas Lindstromas izstāde “Satekas”

Caurstaigājamais “Galerijas Centrs” tunelis, krustu šķērsu caurstaigājams laiks. Satekas, šai gadījumā, kā ceļi, kas krustojas vai drīzāk reiz krustojušies, jo fotogrāfe savos darbos mēģina salīdzināt pārmaiņas Austrum un Centrāleiropā. Iepriekš autore jau veidojusi līdzīgas, taču ne tik plašu reģionu aptverošas, vienai kultūrai veltītas starptautiskās izstādes "Ulanbatora: Dzīves attēli” (“Ulaanbaatar: Images of Life”) un “Kazahstāna/ Krustceles” (“Kazakhstan/Crossroads”).

Kopumā aplūkojamas 18 melnbaltās fotogrāfijas, kas tapušas laikā no 2004. līdz pat šim gadam. Noskaņas visdažādākās, tomēr lielākoties skats skumji rezignēts – nu redz, tā nu viņi tur dzīvo. Pieticīgas un padrūmas Austrumeiropas ainiņas. Nu nav tā nekāda tūristus pievilinošā reklāma.

Maskava, Viskrievijas izstāde, uz raķetes “kājas” spēlējas bērni. Tbilisi, Gruzija, maza meitenīte pie avīžu stenda. Biškeka, Kirgiztāna, vīri, no vai uz darbu iedami, apstājušies lasa ielu avīzes – lielos, iestiklotos stendos. Šarmanta parādība, kas man tāda likusies kopš bērnības, kad pēdējie šādi stendi Rīgā vēl bija manāmi uz Barona ielas. Bet nu neko. Ir vārda brīvība. Daudzas un dažādas un tādus avīžu blāķus jau neviens uz dēļa vairs nespraudīs.

Kalnu ceļš Kazahstānā – liels plakāts, svarīgi izgāzis vēderu uz traktora un ceļu būves mašīnu fona pozē kāds valstsvīrs, uzraksts uz plakāta vēsta – “Salutējam un vēlam ilgu mūžu tam Kungam, kurš valstī uztur ceļus.” Dievišķā pielūgsme.

Pamests naftas urbums Azerbaidžānā. Tadžikistānas tirgus (melnbalts) raibums. Skaista, salijusi aina – oficiālais uzraksts vēsta, ka attēlā redzams – valsts uzņēmums ”KazMunaiGas” un Kazahstānas enerģijas un minerālresursu ministrijas ēka Astanā. Monolītas sienas, izciļņi, vertikālas līnijas, lietus šaltis, kas atspīd uz ielas akmens plāksnēm un iestiepj šo vertikalitāti bezgalībā. Jā, protams, neizbēgami klasiska aina ar vienu vientuļu gājēju lietū.

Nomale Ulanbatorā, Mongolijā, ciemats, augstas sētas iežogo mājas, putekļains ceļš, uz ārā izstieptā galda puikas spēlē novusu. Baku dzīvojamais rajons, sasistas vecas automašīnas, tālumā daudzstāvenes, apgumzītas vienstāva būdas un bīstami zemu noliekušies, krustu šķērsu savijušies un sapinušies elektrības vadi.

Skats uz Astanu no Baiterekas, uz stikla galdiņa puķes, ap to sasēdusi pavisam parasta ģimene. Kaut ko gaida. Caur logu lejpus vīd pusdemontēti mūri. Polija, Lodza, grafiti apzīmētas sienas.

Un, kas gan vēl pietrūkst? O jā, protams, Rīga. Aina ar restaurācijas darbiem Alberta ielā, nē, ne jau tāda kā parastās šāda tipa fotogrāfijas, ne smakas no greznajām jūgenda cakām, strādnieku stalažu, vagoniņu stūri, kāds tūrists, kas fotogrāfē kaut ko mums neredzamu otrpus ielai. Teicu jau, šis nav tūristu ceļveža papildinājums. Vai Rīgas aina ietverta darbu vidū tāpēc, ka še paredzēta izstāde jeb vai izstāde notiek Rīgā, tādēļ, ka tā redzama vienā no fotogrāfijām? Gribam vai ne, amerikāņu fotogrāfe mūs tai pašai Austrumeiropai vien piepluso, nu nav starp bildēm interesantā kārtā mūsu kaimiņvalstu, ne Lietuvas, ne Igaunijas. Īsti nezinu, kā izstāde iecerēta, ar kādu zemtekstu – kā žēlīgs vēstījums pasaulei, kādā paskatā atrodas ex padomiskās un Austrumeiropas valstis, Rietumpasaulei lieku reizi norādot, ka viņi kāpuši kalnā, bet te nu ir arī tādi, no ratu pakaļas izkritušie un lejiņā palikušie, par kuriem var kādu reizīti atminēties un pažēloties. Varbūt citur to šādā veidā varētu arī “nolasīt”, man, protams, fotogrāfijās redzamais likās gan mīļš, gan saprotams, gan vilinošs. Urbānā (ex)romantika.

Izstāde “Galerijā Centrs” būs aplūkojama līdz septembra beigām.