Hipnoze un sevis apmānīšana vienmēr bijusi cieņā visos vecumos. Bet varbūt ne tāpēc, ka būtu ārkārtīgi interesanti paskatīties, kas ar tevi notiek. Bet gan tāpēc, ka cilvēkam vienmēr no šādas paškontroles zuduma ir bijis bail. Un, kā zināms, bailes uzdzen adrenalīnu daudz vairāk nekā citas blakusparādības.
Ar šo principu spēlējas izrādes autors un aktieris Valters Sīlis, kurš, palīdzot māksliniecei Katei Krollei, cenšas nohipnotizēt gan sevi, gan Kati, gan arī skatītāju. Un, kas izrādās, nav svarīgi, vai katra sevis apmānīšanas taktika izdodas. Vissaistošākais ir gaidīšana un minēšana, kas būs nākošais triks, kā sevi mānīt un vai iepriekšējais izdosies. Šoreiz runa nav par kaut kādu vienkāršu "luņa laišanu" vai prātuļošanu – katrs mazais, jocīgais hipnozes seanss ir ar vēsturi bērnības piedzīvojumos vai arī pamatojas ar dzīves pieredzi. Kaut kas, kas jau ir izmēģināts, taču ne līdz galam.
Maza, no pārējā otrā stāva nodalīta skatuvīte kā cirka magu telts ar kodoskopu, dažādiem ķinķēziņiem, krāmiņiem, pārgrieztām galda tenisa bumbiņām un spoguli. Un pieci balti krēsli. Un pulsējoša fona skaņa. Un, protams, divi aktieri, kuri tomēr vairumā gadījumu atļaujas improvizēt. Liekas, ka uz skatuves nekā nav, taču tas tikai priekšmetuāli. Visa mazā telpa virmo no neziņas, neliela pārsteiguma un, protams, nelielām bailēm. It sevišķi tad, kad valda klusums un Krolle ar Sīli kaut ko ņemas savā nodabā. Piemēram, kad Valters pietupstoties smagi elpo un strauji pieceļas, kamēr Kate viņam ar šalli aizspiež kaklu ar miega artērijām. Protams, no vienas puses jau negribas ticēt, ka tur vispār ir saistība ar miega artēriju, bet no otras puses pakrūtē tomēr nedaudz kņud un ir nedaudz bail par to, ka kaut kas varētu noiet greizi vai, tieši otrādi, atslēgšanās varētu izdoties.
Pārsteigums pēc pārsteiguma, mēģinājums pēc mēģinājuma. Un sajūta, ka būtu kāds performanču vakariņš privātā dzīvoklī, kur Sīlis ar Krolli vienkārši dalās ar savu pieredzi hipnozes jomā. Jo vairs nav skatītāja, ir partneris. Un impovizatorā pieeja tik parasta, ka šķiet, abi izrādes tēli vienkārši atnākuši un pie tējas tases parunā par to, kā varētu būt. Tikai nav tējas tases, ir šņācošs magnetofons.
Katra šķietami neizdevusies aina ir tik familiāra un neuzspēlēta, ka rodas pozitīva attiecību gaisotne starp skatītāju un spēlētāju. Jušana līdzi, sasmiešanās un arī pakļaušanās. Mirkļi, kad tev liekas, ka tu skaties šo priekšnesumu, taču vairs nekontrolē savas jūtas, savas maņas un pretestību. Visa izrāde un teātris vispār ir kā maza hipnoze. Kad mēs atraujamies no paškontroles un nesavaldām sevi emocionāli. "Hipnotizē mani" ir hipnoze, kur tu skaties, kā aktieri mēģina hipnotizēt paši sevi, tomēr nepamani, kā pats tiec pakļauts. Un, kā uzvedumā saka pats Sīlis:" Masu hipnozēs tu nemaz nepamani, ka pats tiec hipnotizēts. Smejies par pārējiem, kamēr pats nepiefiksē, ka tajā pašā laikā pats grauz kurpi".
Mazā telpa un individuālā noslēgtība ir tās lietas, kas, iespējams, palīdz saasināt situāciju pavisam. Klaustrofobija un bailes no situācijas, kad nav ko kontrolēt – tās ir tās sajūtas, kas nedaudz uzjundī skatītājiem un arī kādam "veiksminiekam", ko Valters pilnīgi bez pretestības uzvelk uz skatuves un liek uz laiku atvadīties no divām maņām. Šādas situācijas var pat uzdzīt neomulību tiem, kuri ar bailēm no slēgtas, mazas telpas ir uz jūs vai nepazīšanos. Katras bailes jau ir tikai instinkts, kas tiek atmodināts saasinātos gadījumos un Sartra definētajās robežsituācijās, kad parastie risinājumi neder.
Izrādes finālā iekļautā dejošana transā pie transa nedaudz atgādina paškontroles spēlītes igauņu horeogrāfa Marta Kangro izrādē "Can't get no/satisfaction", kur ar dejošanu aktieris mēģina sasniegt kādu, tikai viņam zināmu stadiju, kā arī vienu Filipa Kesī eksperimentālo izrādi, no kuras, kā atzinis pats Valters, viņš arī ietekmējies.
"Lobotomijas spēlītes" ir izrāžu sērija, kuras ietvaros jaunie režisori izpētīs vēl neizmēģinātas iespējas teātrī. Lobotomija ir ķirurģiska operācija un iejaukšanās smadzeņu darbībā, kad tiek pārgriezts ceļš no vienas smadzeņu daivas garozas uz otru, tādējādi traucējot parasto, standarta smadzeņu darbību. Divdesmitā gadsimta vidū pielietota šizofrēnijas, maniakālās depresijas un citu, īpaši smagu garīgo slimību "ārstēšanā". Izrādes paredzētas 12., 13. un 17. augustā plkst. 19:00 neatkarīgajā teātrī "Dirty Deal Teatro", Spīķeros, Maskavas ielā 12/k2.
Foto: Ingus Evertovskis
