Pastāv pieņēmums, ka žurnālistu veikums, spējas ir virspusējākas nekā rakstniekam. Vai žurnālista nodarbošanās netraucē rakstniekam nopietni nodoties darbam?
Šīs abas nodarbes var apvienot, jo darba profils principā ir pilnīgi vienāds – tu sēdi pie datora un raksti. Runājot par valodas lietām, nedomāju, ka te var vispārināt, jo tas ir atkarīgas no katra cilvēka profesionalitātes. Žurnālistikas valoda ir tikai žanrs. Ja tu nodarbojies ar apziņas plūsmas kopā stiķēšanu un nespēj iekļauties žurnālistikas valodā, tad tā varētu būt problēma. Vieni spēj rakstīt šausmu stāstus, bet nespēs uzrakstīt mīlestības romānu. Skatoties vēsturē, ir rakstnieki, kas strādājuši pa vairākiem žanriem, ir tādi, kas palikuši uzticīgi vienam. Neuzskatu, ka žurnālistikas valoda būtu sliktāka par citos žanros izmantoto.
Mūsdienās rakstoši cilvēki savu auditoriju ātrāk var sasniegt, rakstot interneta blogu. Vai bloga regulārie ieraksti ir savdabīgs radošuma trenniņš līdzīgi kā maratonista ikdienas gatavošanās lielajam skrējienam?
Nedomāju, ka radošumu jeb talantu var uztrennēt, to var izdarīt ar tehniku. Kā jebkurā mākslas žanrā pastāv radošā dimensija, bet lielākā daļa ir tīri tehniskas lietas. Rakstot blogam, viennozīmīgi var uztrennēt tehnisko pusi, ko arī vajag darīt! Es gan nekad neuzņemtos rakstīt tikai trenniņa pēc, lai darbu pēc tam nezin kur noliktu vai vienkārši izsviestu laukā. Rakstot blogam, vismaz rodas sajūta, ka darbība ir bijusi jēgpilna.
Vai šie ikdienišķie, brīžiem mazsvarīgie teksti, kurus rakstošie cilvēki producē internetā, lieki nepatērē viņu radošo kapacitāti?
Mana debija literatūrā bija interneta blogā publicēts darbs. Līdz ar to es nekādi nevaru teikt, ka internetā publicētais būtu mazāk svarīgs par uz papīra nodrukāto. Protams, var teikt, ja visus savus bloga ierakstus, tvītus, īsziņas es būtu pārnesis romāna formātā, tad būtu uzrakstījis trīs romānus. Tā ir jocīgi domāt. Ja es katru dienu ietu nevis uz darbu, bet gan kaut kā citādāk, es būtu apstaigājis zemeslodi. Tā, protams, var pārrēķināt visu, taču to parasti dara cilvēki, kuriem mazliet pietrūkst radošās potences. Ja cilvēkam ir talants un kaut mazākā vēlēšanās iecerēto darbu radīt, tad gan jau viņš kaut kad to arī izdarīs.
Otrkārt, ir jāņem vērā kultūras telpa, kurā tu dzīvo. Ir muļķīgi pavadīt laiku, rakstot tviteri nevis ko nopietnāku, bet tā tomēr ir kultūras vide. Sociums, kurā tu eksistē, veids, kā tu sazinies ar cilvēkiem. Mēs tā dzīvojam, es šajā uzstādījumā neredzu problēmu.
Šī gada martā Tavā blogā lasīju, ka esi uzsācis darbu pie pilnmetrāžas romāna. Kā Tev ar šo darbu veicas?
Es galīgi nekur nesteidzos. Man ir 26 gadi un es esmu jau divas grāmatas izdevis – kādam laikam man ar to pietiek. Neesmu jau Pauls Bankovskis, kuram katru gadu jāizdod pa divām grāmatām, lai apliecinātos sev un visādiem fondiem. Es nekādas stipendijas nesaņemu, līdz ar to man arī nevienam nav jāatskaitās. Nav arī liela motivācija steigties darbu pabeigt. Jā, darbs top, bet es neuzskatu, ka pie tā strādāju – es ar to nodarbojos, kā cilvēki nodarbojas ar dažādiem hobijiem.
Varbūt Tu vari atklāt tēmu?
Kā latvietis es esmu ļoti māņticīgs. Nevaru teikt.
Varbūt mīlas romāns dāmām? Vai Tu varētu uzrakstīt mīlas romānu?
Man liekas, ka mana lielākā daļa lasītāju ir dāmas, un par mīlestību esmu jau daudz rakstījis.
Cik ļoti paškritisks tu esi? Es domāju, rakstot liela formāta darbu kā romānu, noteikti ir brīži, kad gribas uzrakstīto izmainīt vai rakstīt pilnīgi ko citu?
Protams, dažreiz gribas to izmest, lai nebūtu vairāk ar darbu jānoņemas. Tāpēc ir svarīgs pirmais uzrāviens. Ja kvantumu esi uzrakstījis, būs žēl darbu mest laukā. Paškritisks... Es uzticos to cilvēku vērtējumam, kuri no literatūras saprot vairāk nekā es. Ar paškritiku īpaši nenodarbojos, neesmu tik liels literatūras zinātnes speciālists, lai kaut ko vērtētu. Es vienkārši daru. Pēc izjūtas un tā, kā man liekas interesanti sev un citiem.
Par Taviem „Nopietno nolūku" stāstiem esmu daudz diskutējusi ar citiem lasītājiem. Īpaši par stāstu „Izlaist kuci paskrieties". Viedokļi bija ļoti dažādi. Tāpēc nevaru nepajautāt, par ko īsti ir šis stāsts?
Mākslas darbs rodas skatītāja galvā. Viņš piedalās mākslas darba radīšanā tikpat intensīvi kā darba autors. Kaut kādā brīdī autoram pār darbu zūd kontrole, jo neko otram cilvēkam nav iespējams nodot simts procentīgi. Arī ikdienišķā sarunā tas būs neiespējami. Līdz ar to lasītājs piedalās ne tikai grāmatas kodola interpretācijā, bet arī detaļu individualizācijā, un tu to nevari izkontrolēt. Man liekas, ka labs darbs atstāj vietu lasītāja – skatītāja līdzdalībai. Nevis brutāli kā Krilova fabula visu saliek pa plauktiņiem, ka tev īsti nav kur piedalīties.
No otras puses, ja esi profesionālis, tu labi zini, ko tu dari, kāpēc tu to dari, un kas ir tie līmeņi, kuros tu strādā. Runājot, par konkrēto stāstu. Mani vienmēr ir interesējis, kas padara cilvēku par cilvēku. Tā ir smalka robeža, uz kuras notiek balansēšana starp dzīvnieku un cilvēku. Šī pāreja reizēm ir ļoti plūstoša. Triviāls piemērs – cilvēks, biroja darbinieks, iziet uz ielas un ieiet seksa veikalā. Tur ir video kabīnes. Tās pametis, atkal izejot uz ielas, viņš turpina savu civilizēto ceļu pie ģimenes. Viņš visu laiku svārstās, un šī robeža bieži vien ir nemanāma.
Skatījos internetā atsauksmes par grāmatu „Nopietnie nolūki". Viedokļi dalās. Vieniem patīk, otriem – riebjas. Vai tev interesē, kas ir šie viedokļu paudēji?
Man vairāk interesē, kāpēc patīk vai nepatīk. Manuprāt, mākslinieks ir arī savdabīgs izklaidētājs - kā Viduslaiku teātrī. Kādā brīdī ir jāizpatīk publikai, tāpat kā aktierim vai režisoram. Pašam Šekspīram galvenā rūpe bija ieinteresēt publiku. Protams, tas nav un nevar būt vienīgais mērķis, citādi tā nav māksla, bet estrāde, popkultūra. Tomēr, tāpat kā labā popkultūrā ir kāda daļiņa mākslas, tāpat arī labā mākslā ir jābūt nelielam popkultūras elementam, tādā nozīmē, ka tā ir interesanta skatītājam. Man vispār liekas, ka laba māksla vienmēr ir interesanta – un ne tikai intelektuāli.
Bet sēdēt mājās un taisīt savu ģeniālo mākslas darbu, tas ir muļķīgi. Tāpēc es skatos, kādi ir cilvēku viedokļi. Ja pavisam godīgi, arī pēc atsauksmju lasīšanas man īsti nav skaidrs. Es gribētu atrast to āķi, to lietu, kas ir izdevusies, lai uz tās pamata turpinātu. Bet iemesli, kāpēc cilvēkiem kaut kas patīk vai nepatīk, ir ļoti īpatnēji, un ne tie, kurus es būtu gribējis dzirdēt.
Komentāri par Taviem darbiem ir daudz. Atgriezeniskā saite strādā!
Komentāri ir, bet vispār, kad es strādāju, taisu darbu, to es veltu vienam konkrētam cilvēkam, kas būs idejas lasītājs. Ja es sāktu iedziļināties komentāros, recenzijās un atsauksmēs ne tikai literatūras sakarā, bet vispār par dzīvi, nāktos secināt, ka lielākā daļa cilvēku ir ļoti draudīga, nezināma masa, kurai man galīgi nav ko teikt, ja nu vienīgi – Ejiet prom! Tāpēc rakstot es labāk paturu prātā divus, trīs cilvēkus, kurus es labi pazīstu, kuri man patīk un kuriem es varētu patikt.
Vai Taviem stāstiem ir bijuši reāli, dzīvu cilvēku prototipi?
Jā, jā, protams!
Vai šie cilvēki varētu sevi atpazīt?
Jā, vienā stāstā, bet parasti jebko tu būvē no savas dzīves pieredzes, arī vietu aprakstus. Tā gan nav kāda konkrēta vieta, bet drīzāk kombinācija. Tu parasti izvelc kvintesenci, apvieno spilgtākās lietas. Tā sadzīvo desmit, divdesmit reālu cilvēku un iespaidu.
Taču tā konkrēti - es par tevi uzrakstīšu, tad tā Tev nav bijis?
Es par tevi uzrakstīšu – tā ir ļoti bieži bijis. Ja cilvēks raksta blogu, viņam visu laiku ir jādomā, par ko vēl varētu uzrakstīt. Sevišķi tāpēc, ka blogs ir jāraksta regulāri. Es diezgan ilgu laiku rakstīju blogu satori, man tur bija noteikts skaits ierakstu nedēļā. Vienā brīdī tā kļūst par žurnālistisku domāšanu. Tu visur sāc meklēt nepareizības. Sēdi rindā pie ārsta un meklē nepilnības, no kurām varētu uztaisīt materiālu. Tas mazliet traucē, līdzīgi kā aizbraucot uz ārzemēm tu pasauli skati caur fotoaparāta objektīvu, jo tev visu laiku ir jābildē.
Atgriežoties pie reāliem cilvēkiem – tajos pašos „Nopietni nolūki" pirmais stāsts ir par sievieti, kas grib iepazīties. Ļoti daudzām man pazīstamām sievietēm ir šķitis, ka stāsts ir par viņām. Šis fakts radīja neērtus momentus. Kad grāmata tikko bija iznākusi, es to iedevu izlasīt kādai draudzenei. Viņa sāka lasīt pirmo stāstu, telpu pārņēma smaga atmosfēra, viņa sāka sarkt. Bet tas savā ziņā ir labi, cilvēki ar stāstu personificējas, atpazīst sevi.
Man tas stāsts saistās ar pamanāmajiem iepazīšanās sludinājumiem, skatoties, piemēram, Baltijas 1. Mūzikas kanālu.
Mani tie iepazīšanās sludinājumi vienmēr ir fascinējuši. Es tos ļoti bieži lasu. Tur spilgti parādās noteiktas sabiedrības grupas, izkristalizējas cilvēku pamatvajadzības.
Tad es saprotu, ka rakstīšana Tev ir kā ķermeniska vajadzība. Kāpēc Tu neglezno?
Es ļoti labprāt gleznotu, bet nemāku zīmēt.
Spēlēt?
Kādreiz spēlēju pankgrupā. Es vispār neizšķiru mākslas žanrus. Tas nav tik svarīgi. Literatūra nav nekas fundamentāli atšķirīgs no jebkura cita mākslas žanra. Tehnikas, protams atšķiras. Literatūra, vismaz tehniski, ir visvienkāršākais žanrs, jo tev nav kā īpaši jāmācās rakstīt. Ja esi labi izglītots cilvēks, tu māki salikt loģiski strukturētu teikumu, radīt īsu eseju, tad tu principā vari rakstīt. Tas ir žanrs, kur nav jāpiesaista lieli resursi, var iztikt bez citiem cilvēkiem, organizēšanas, rakstīt nav dārgi. Bet man pašam no visām mākslām vislabāk patīk teātris. Man tā šķiet visaptverošākā no visām mākslām, ar kuru kādā brīdī es taisos nodarboties.
Foto: Anrijs Požarskis