Izrādes „Optimisma antoloģijas", kas 26. un 27. augustā bija skatāma Jaunā Rīgas teātra mazajā zālē, autori ir rakstnieki Pīters Debuisers no Beļģijas un Džeikobs Vrens no Kanādas. Nosprauduši mūsdienu optimismu raksturojošos pamatpunktus, viņi nonāk pie definīcijas - „kritiskais optimisms". Meklējot piemērus un viedokļus savai izrādei, šie rakstnieki nosūtīja vēstules māksliniekiem, politiķiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, lūdzot viņus izteikties par mūsdienu optimismu viņiem tīkamā – rakstiskā, muzikālā, grafiskā vai citā formā.
Izrādes uzbūve atgādina improvizācijas tehniku „labā ziņa, sliktā ziņa", taču šoreiz tā nav veikla spēle ar nejaušiem asprātīgu asociāciju radītajiem kontrastiem, bet gan dzīvīga diskusija, izmantojot nopietnus spriedumus un spraigu darbību - piemēram, optimista kreklu, kad, negaidīti apsegtajam rakstniekam ir jāpasaka kaut kas optimisma aizstāvībai. Tā tiek paziņots: optimisms ir pesimisma saulēkts!
„Optimisma antoloģija" ir saņemto darbu prezentācija, kas mijas ar asprātīgām aktieru replikām un reakcijām. Tiek rādīta itāliešu mākslinieces atsūtītā bilde, kurā lielu izgāztuvju fonā priecīgi dejo dejotāja. Pesimistiskais Džeikobs nespēj nepamanīt izgāztuves. Vai pārāk liels optimisms neģenerē daudz „kulturālu" mēslu? Izrāde balansē starp pesimisma skepticisko reālismu un optimisma iracionālo prieku, raisot skatītāju sejās patiesu smaidu. Abrusdi trāpīgs piemērs izskan draudīga nosaukuma mākslinieka „Blood music" (asins mūzika) izpildītajā priecīgajā dziesmā.
Arī skatītājiem izrādē ir iedalīta sava loma, kad optimists Pīters nespēj atbildēt pesimistam Džeikobam par to, kas viņam traucē kļūt par optimistu. Varbūt tas ir tāpēc, ka tev krekls iebāzts biksēs?! Varbūt tevi ir bail, ka pēc palēciena būsi pazaudējis zemi zem kājām? Varbūt tev vienkārši ir jāmēģina nedomāt vienu soli uz priekšu? – no zāles atskanēja varianti. Rakstniekus iepriecina publikas aktivitāte. Izrādes fināls liek mutei sajust smaida kaktiņus. Rakstieki uzskaita četrus jau eksistējošus kritiskā optimisma piemērus. Tie ir - mikro kredīts, saules enerģija, Baraks Obama un, visbeidzot, Latvijas publikai nezināmais kolumbietis Antanas Mokus. Par Kolumbijas prezidentu viņš nekļuva vien tamdēļ, ka lauku teritorijas iedzīvotājiem Mokus šķita pārāk dīvains. Un tomēr ekscentriskais politiķis ir izcils kritiskā optimisma atspoguļotājs.
Izrādes „Partitūra ekosistēmai" norises vieta bija Tvaika turbīnu ceha telpas Andrejsalā. Tās režisors Viesturs Meikšāns, bet līdzautori un izpildītāji - arhitekts un skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs un izdomas bagātais komponists un mūziķis, akadēmisku izglītību ieguvušais Jēkabs Nīmanis. Ņemot vērā savu individuālo pieredzi un pasaules redzējumu, izrādē satuvinās ikdienā neiedomājamas vides.
Neilgi pēc saulrieta skatītāji skaitā pa desmit tiek ievesti blāvi apgaismotajās ceha telpās. Tur nedaudz dun. Šo skaņu rada tumši tērpti cilvēki, kuru stāvus apspīd vien gaismas lukturītis pie ķiveres, ar vālītēm ieskandinot cehā esošos agregātus. Galvenajā norises vietā jau darbojas Maksims Šenteļevs, radot elektroniskas, nedaudz austrumnieciskas noskaņas. Pēc skaņu instalācijas, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar ceha vēsturi, vārds tiek dots pašiem mūziķiem. Viņu vīzītkartes, sākotnēji faktus atspoguļojošas, pamazām kļūst filozofiskas. Ar dažādu ekosistēmu mijiedarbību pētīšanu Šenteļevs nodarbojas, ierakstot dabas skaņas, toties Nīmanis savā muzikālā daiļradē ir atvērts visdažādākajiem izpausmes veidiem. Meklējot skaņu robežas, mūziķi atklāj savas apziņas robežas.
Ilustrējošu piemēru sniedza Swedbank koris, kas dziedot atklāj ceha telpu lielisko akustiku. Liekot aizdomāties, ka patiesībā dziesma un darba klaudzieni ir bijuši ceļa biedri jau kopš cilvēces sākuma, tāpēc arī šīs telpas ir tik vēlīgas pret skaņu. Klātesošiem bija iespēja izjust un pašiem radīt skaņas un likt tām mijiedarboties. Tika izmantotas caurulītes, vālītes un svilpītes. Veiktās darbības atgādināja bērnības eksperimentus skaņu izpētē. Toreiz tā bija rotaļa, tagad tā ir māksla. Neaizmirst spēju rotaļāties, kas tādejādi neļaus uzbūvēt cietus mūrus, kas traucētu savas pasaules transformēšanai?! Izrādes fināls ir nedaudz apokaliptisks. Mūziķi izsaka apgalvojumu – nākotnē noslēgta vide ir lemta izmiršanai. Šī noslēgtā vide ir pilsēta, un tāpēc cilvēkiem ir par šo problēmu jādomā. Akadēmiskā kora smalkās, maigās balsis, savienojoties ar ceha turbīnas klaudzieniem, viens otru papildina.
Sestdienā, 28. augustā, Andrejsalas Peldošajā darbnīcā norisinājās „Domāšanas Maratons". Tās laikā apmeklētājiem bija iespējams noskatīties deviņas dažādas lekcijas, diskusijas vai performances, kuru autori bija dažādu specialitāšu pārstāvji - ne tikai aktieri un mākslinieki, bet arī PR speciālisti, arhitekti un zinātnieki. Trīs manis redzētās lekcijas vienoja sociālā aktualitāte, kas lielā mērā lika aizdomāties par tuvajām Saeimas vēlēšanām.
Ar publisko relativitāti un manipulācijas mehānismiem iepazīstināja PR speciālists Jānis Riņķis. Profesionāļi nemelo, viņi tikai interpretē faktus! – pauda speciālists, atgādinot masu manipulācijas vēsturi. Piemēram, Gaja Jūlija Cēzara „Piezīmes par Gallu karu" ir analogs mūsdienu preses relīzēm. Izmantojot valodas iespējas, muša tik bieži tiek uzpūsta par ziloni, provocējot impulsīvu un pārlieku emocionālu reakciju. Tāpēc cilvēkiem, gan priekšvēlēšanu laikā, gan pēc tā ir svarīgi saglabāt plašu redzeloku, lai saskatītu „savas patiesības" ēnas puses.
Šajā pavasarī Tallinā teātris „NO99" izrādē izspēlēja politisko teātri, sevi saucot par „Vienotības partiju". Izrāde tika veidota, ievērojot populisma pamatprincipus, ar kuriem politiskie spēki izsenis manipulē ar vēlētājiem. „Vienotības partija" ieguva lielu popularitāti - tauta gaidīja jaunu politisku spēku, pat esošā vara pret tiem izjuta bijību. Taču vēlēšanās partija tomēr nekandidēja, jo tādā gadījumā nekas nemainītos. Būtu radīta jauna partija, bet projekta mērķis bija izglītot vēlētāju un viņu motivēt pašam apzināties situāciju. „Jau tagad mums ir vajadzīga attīrīšanās!" – smaidot atzina Daniels, piebilstot, ka manipulācija ātri vien kļūst par dabisku ikdienas sastāvdaļu. Gūto pieredzi teātris apkopo filmā, ko izglītojošos nolūkos ir nolēmuši sūtīt uz skolām. Ideju ar lielu prieku uzņēma apmeklētāji, kas ir pieraduši pie īsteniem pašmāju politiskiem teātriem, un igauņu viesi nenoliedza, ka labprāt ideju attīstītu arī citās valstīs, taču tas būtu projekts tālākā nākotnē.
Par tagadni un arī tālāku nākotni lika aizdomāties Pītera Gingolda lekcija „Radošas pārmaiņas klimata pārmaiņu izaicinājumam". Viņš vada organizāciju „Tipping Point" , kas nodarbojas ar radošas enerģijas pārveidi klimata izmaiņu veicināšanai. Motivējot klātesošos diskutēt, Pīters prezentēja mākslas darbus, kas stāsta par klimata pārmaiņā, tomēr nav apzināta kampaņas sastāvdaļa. To starpā ir bestselleru grāmatas, vides skulptūras, teātra izrādes, performances un pat festivāli. Kā, piemēram, skulptūra „Twist", kas ir veidota no atrkitumiem, kuri dienas laikā uzņemto enerģiju naktī atstaro, kļūstot par gaismas objektu. Mākslas darbu un politisko lēmumu mijiedarbība uzreiz nav pamanāma, taču viena otru spēj ietekmēt.
„Homo Alibi" interaktīvi izglītojošās izrādes bija līdzvērtīgas intensīvajiem kursiem. Lika aizdomāties, cik ļoti stagnatīvas vēl ir mūsu izglītības sistēmas mācību metodes. Pasmaidīt, cik ļoti aizraujoši var pasniegt pietiekami sarežģītas un eksistenciālas idejas. Galu galā no jauna apzināties sevi kā indivīdu, no kura rīcības šajā pasaulē ir atkarīgs daudz vairāk nekā sākumā ir šķitis, līdzīgi kā mazā, krāsainā tauriņa spārnu švīkstoņa Brazīlijas mūža mežos var sacelt viesuļvētru Āzijas krastos.
