Vēl nav beidzies Otrais pasaules karš, Rīga ir tumša un auksta, pilsētā nav apgaismes, bet 1945. gada 18. februārī Dailes teātrī veras priekškars Andreja Upīša lugai „Spartaks" Eduarda Smiļģa režijā.
„Kad Smiļģis iestudēja „Spartaku", viņš aktieriem stāstīja, ka lugas darbība risinās Romā, nevis Grieķijā. Romieši ir daudz smagāki, robustāki nekā grieķi. Ja par grieķu arhitektūru var teikt, ka tā ar saviem tempļiem, ar tiekšanos uz augšu zied, tad romiešu arhitektūra rūs. Gladiatori, kas katru vakaru nāvei acīs skatās, runā bez maiguma un mazināmiem vārdiņiem. Viss skanējums ap lugu ir varens un asiņu elpas pilns," – tā par iestudējuma tapšanu stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale.
Iestudējuma scenogrāfiju un kostīmu metu izstrādi režisors uztic māksliniekam Oto Skulmem – Smiļģim piemita apbrīnojama prasme atrast sev domubiedrus starp cilvēkiem, kuri veicināja viņa iztēles neierobežoto lidojumu un prasmi teātrī sakausēt vienkopus skaņu, krāsu, ritmu un vārdu.
„Laikmetu viņš nolika kā uz delnas, tipu viņš uzbūra kā skulpturālu figūru. Raksturu viņš parādīja ar savas izteiksmīgās sejas mīmiku," tā par Oto Skulmi teikusi izcilā Dailes teātra aktrise un raksturlomu tēlotāja Emīlija Bērziņa.
Gleznotājs, scenogrāfs un pedagogs Oto Skulme (08.08.1889.–22.03.1967.) dzimis kā trešais bērns desmit bērnu ģimenē. 1906./1907. gadā mācījies Jaņa Rozentāla studijā Rīgā, kuru tolaik apmeklē arī Jānis Jaunsudrabiņš, Alberts Kronenbergs, Konstantīns Rončevskis u.c. Vēlāk viņš dodas uz Maskavu, lai papildinātos glezniecībā S. Žukovska studijā un vakaros apmeklē arī zīmēšanas klasi Strogonova mākslas skolā. 1909. gada rudenī Oto Skulme iestājas Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, ko pabeidz 1914. gadā.
Oto Skulme tiek saukts par pirmo kubisma centienu bezdelīgu latviešu glezniecībā, vēlāk no konstruktīvi iestindzinātās īstenības ainas viņš virzās uz brīvāku glezniecisku reālismu. Viņa mākslu kopumā raksturo savaldīgs miers un emociju maigums.
Veselu gadsimta ceturksni Oto Skulme bijis teātra dekorators. „Skulme arī šai novadā ievada ko savu gan monumentālā vienkāršībā, gan groteskā rotaļīgumā, aizvien pārvaldot un atjautīgi kārtojot skatuves telpu," raksta trimdā dzīvojošais mākslas zinātnieks Jānis Siliņš.
20. gadsimta 40. gadi, protams, ir laiks, kad latviešu māksla lielā mērā ir kļuvusi par padomju mākslu. Un tas pats Jānis Siliņš šo periodu Oto Skulmes daiļradē raksturo kā svārstīšanos starp populāri izraibinātu krāsainību un protokolisku ārišķīgo reālismu.
Kas nolasāms 65 gadus vecajās vēsturiskās traģēdijas „Spartaks" kostīmu un dekorāciju skicēs? Un vai īsta māksla vispār ir politizējama?
Oto Skulme ir no dzimtas, kas latviešu mākslā ienākusi uz palikšanu. Oto, Uga, Marta, Džemma, Jurģis, Marta...
Pavisam drīz – 20. septembrī – savu 85. dzimšanas dienu svinēs Oto Skulmes meita, gleznotāja Džemma Skulme.
Tuvāka informācija pa tālr. 67289767 vai e-pastu: upits@memorialiemuzeji.lv