''Daudz zābaku pa manu zemi staigā, un manai zemei dikti, dikti sāp''- Guntara Godiņa Zābaku dziesmu 80. gadu beigās izkliedza uz roka un barikāžu stīgas noskaņotās Līvu ģitāras. Godiņš ir viens no dzejniekiem – Tālavas taurētājiem, ar kura vārdiem uz lūpām Latvija atguva brīvību 90. gadu sākumā. Tagad Godiņš dzejo par putekli, zaru rakstu debesīs, dūmiem un Budu. ''Tai vairs nav jāpilda ne žurnālista, ne politiķa funkcijas. Tas patiesībā bija ārprāts. Dzeja ir ļoti intīma māksla'', uzskata Godiņš.
''Man patika ironiski spēlēties ar varu. Protams, vara spēlējās arī ar mani un citiem,'' stāsta Godiņš. Viņš pieļauj, ja Atmodas gadi nebūtu sakrituši ar viņa jaunības laiku, varbūt viņš nemaz nebūtu rakstījis tik dumpīgus pantus. Bet ienāca jaunā paaudze – viņš kopā ar Māri Melgalvu, Klāvu Elsbergu, Amandu Aizpurieti, Egilu Zirni, Pēteri Brūveri. Katram sava stilistikā gribējās ''būt opozīcijā pret ļoti lielo stulbumu''. Godiņš atceras cenzūru kā ikdienu – psiholoģisko teroru, ko jaunajai literātu paaudzei šodien grūti iztēloties – aizliegums drukāt dzejoļus, svītrotas rindas, zvani naktī a draudiem. Igaunijā Atmoda sākās agrāk. Godiņš ved informāciju no Igaunijas, tulko, ko raksta igauņi, un kopā ar domubiedriem pakāpeniski briedina tautas frontes kustību. Bet 90. gadu sākumā top rezignētas rindas: ''Karuselis griežas. Es sēžu blakus, es nepiedalos''. Tās radušās laikā, kad jaunā vara sākusi stabilizēties un dzejnieks ievērojis, ka jaunajos amatos, veikli mainot imidžu, iekārtojas viņa cenzori. ''Tad man vairs negribējās piedalīties,'' tā laika izjūtas atceras Godiņš, ''man tas likās perversi.''
Guntars Godiņš ir strādājis literāri mākslinieciskajā un sabiedriski politiskajā žurnālā ''Avots'', kas viņa vārdiem runājot, veidoja jaunu domāšanu un stilu. ''Cilvēks varēja kļūt gudrāks, lasot Avotu,'' saka Godiņš. Viņaprāt, ir taisnīgi, ka ''Avots'' šodien cilvēku atmiņās palicis kā leģenda.
Trīspadsmit gadus Godiņš darbojās par vēstnieka palīgu kultūras jautājumos Latvijas vēstniecībā Igaunijā. Nācies tulkot ļoti dažādas grāmatas, tomēr viņu kā dzejnieku un cilvēku ir veidojusi igauņu dzeja. ''Tulkojot janu Kaplinski, es nonācu līdz budismam,'' atklāj Godiņš. Citi viņa gara radinieki ir Arturs Alliksārs un Ilmārs Labāns, Andress Ehins, kuru dēļ Godiņš iedziļinājies sirreālismā un dadaismā.
Godiņš nav daudzrakstītājs. Viņa pārliecība ir, ka nepieciešamas klusuma pauzes, jo ir nepieciešamība neizsvaidīties un neiztērēties laikmetā, kas iezīmīgs ar tukšpļāpību. Viņš uzskata, ka dzeja, galvenokārt, ir saruna. Saruna ar sevi, ar otru cilvēku, ar liesmu vai vēju. Un sarunā ļoti būtiska vieta tiek ierādīta arī klusēšanai, vienkārši līdzās būšanai.
