Valmierieši ar gleznotāju Ievu Sāru Breikšu iepazinās Valmieras mākslas simpozija '06 laikā, kad māksliniece atklāja gan flamenko dejas burvību, dejojot pilsdrupu estrādē, gan gleznojot un ļaujot piedalīties darba tapšanas procesā ikvienam interesentam.
„Mākslas darbā nav punkta. Līnija zīmējumā vai uz audekla turpina kustēties mūžīgi. Skices nepabeigtība un mirkļa precizitāte ir tās, kas savieno mūžīgo laika plūdumu ar šī brīža realitātes esamību." saka māksliniece.
Ieva Sara Breikša ir ieguvusi prestižās Mākslas akadēmijas (Ensb-a) Parīzē diplomu, pirms tam pamatiemaņas un tehnikas apgūstot Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Ceļazīmi uz Parīzi, māksliniece ieguva piedaloties ar savu zīmējumu starptautiskā konkursā.
„Glezniecība nav Ievas Saras Breikšas vienīgais izteiksmes veids – tajā ietilpst arī zīmējums, litogrāfija, fotogrāfija, video, performance, pilnīgā saskaņā ar postmediju situācijas praksi, kad priekšplānā izvirzās jautājums par tēmu un vēstījumu."(Stella Pelše)
„Man patīk apgūt flamenko soļus, jo no pāris soļu kombinācijām var izveidot stāstu. Dejā tīkams moments ir arī tas, ka ir skaidri izjūtams sākums un beigas. Nav šaubu par brīdi, kad tiks pielikts pēdējais punkts. Kustība ir beigusies, dejotāji noiet no skatuves. Gan sāpes, gan prieks var tikt izdejots. Un tas man liekas brīnišķīgs moments, ko es ar dedzību pierakstu savās skicēs, pēc kurām vēlāk top litogrāfijas un gleznas," atzīst māksliniece Ieva Sāra Breikša, "Jūtīgums un naivums, ar kādu tiek radītas gleznas modernisma vai ekspresionisma izpratnē, ir tas, kas šo mākslu atšķir no tīri dekoratīvas un formālas glezniecības. Tāpēc ir tik ērti un viegli piesieties, ka, piemēram, salīdzinājumā ar glancīgumu, ko esam pieraduši redzēt žurnālos un ko kultivē dažādu veidu šovi, lūk, tur tā kāja ir tizla. Mani reizēm nodarbina jautājumi par to, kā ir jābūt – kas ir mūsdienu sabiedrības standarti. No tā ir jābēg. Man patīk, ka flamenko brīžiem ir jābūt neglītai. Tas rada dzīves sabalansētību. Šis iekšējais lūzums tiek parādīts, nevis izgriezts, atstājot tikai pareizo."
„Šīs skices tiecas runāt par emocijām ķermeņa kustību valodā, ko nepārprotami uzsver arī nosaukumi – „Aizsniegt", „Izlūgt", „Paciest"...
Neoekspresionistiskā žesta vēriens un robusts tēla traktējums saliedējas ar savdabīgu lakonisku minimālismu, radot jaunu, gandrīz monohromu antropocentriskas un emocionāli uzlādētas mākslas versiju."(Stella Pelše)
"Mani neuztrauc tas, kāda ir figūra, ko gleznoju. Es ievēroju to, kādas ir roku vai pirkstu pozīcijas. Tomēr arī uz ļoti lielu abstrakciju un nosacītību negribu virzīties, jo dejā ir ķermenis, ko nevar ignorēt," par būtiskām un nebūtiskām detaļām savā glezniecībā stāsta Ieva Sāra.
Atbalstītāji: Valmieras pilsētas pašvaldība, SWH Valmieras filiāle, Valmieras Drāmas teātris.
