Tie tapuši 1894. un 1895. gadā, kad J. Krēsliņš piedalījās ekspedīcijās, kas vāca priekšmetus Latviešu etnogrāfiskajai izstādei, kuru X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā Rīgā organizēja Rīgas Latviešu biedrība.
Šo ekspedīciju laikā J.Krēsliņš radīja vairāk nekā 60 fotogrāfijas un 70 akvareļus, eļļas zīmējumus, kuros redzami dažādu Latvijas novadu iedzīvotāji tradicionālajos apģērbos, dzīvojamās ēkas, to plāni un interesantākās sīkdaļas, interjera priekšmeti un darbarīki. Latviešu etnogrāfiskajā izstādē 1896. gadā viņa veikums bagātināja vai ikvienu ekspozīcijas nodaļu.
J.Krēsliņa darbus kalendārā papildina fotogrāfijas ar 19. gs. beigu Kurzemes un Vidzemes zemnieku apģērbu, rotām un citiem priekšmetiem no LNVM krājuma.
Kalendārs 2011. gadam veidots, sadarbojoties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālistiem Sanitai Stinkulei, Ilzei Ziņģītei, Initai Heinolai, Robertam Kaniņam un tā idejas autorei Ilzei Jākobsonei ar mākslinieci Zani Ernštreiti no „NicePlace". Atbalstu idejas realizācijā sniedzis arī Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
Attēlu anotācijās saglabāta oriģinālā rakstība. Teksts kalendārā ir gan latviešu, gan angļu valodā.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kalendārs būs izcila dāvana ikvienam, kam interesē latviešu tradicionālā kultūra un identitāte. Ar šo mākslinieciski spilgto vēsturisko liecību arī tiek izrādīta cieņpilna attieksme pret latviešu kultūras mantojumu.
Kalendāra atvēršanas dienā 9. septembrī „Dauderos" tas būs pieejams par īpaši pievilcīgu cenu.
Par Jāni Krēsliņu
Jānis Krēsliņš dzimis 1865. gada 20. oktobrī Valkas apriņķa Alsviķu pagastā Kārļa un Karlīnes Krēsliņu ģimenē kā vecākais dēls. 19. gs. 80. gados Rīgā mācījies krāsotāja amatu, bet jau 80. gadu otrajā pusē sāka strādāt grāmatizdevēja un literāta Pētera Bērziņa (1848–1926) grāmatu veikalā Suvorova ielā 7 (tagadējā Kr. Barona iela posmā no Elizabetes ielas līdz Dzirnavu ielai).
J. Krēsliņš bija aizrautīgs folkloras vācējs. Brīvajā laikā apceļojot Vidzemi un Inflantiju (Latgales nosaukums līdz 20. gs. sākumam), tapa vairāki apraksti, ko viņš publicēja laikrakstos „Dienas Lapa", „Dienas Lapas Pielikums" un „Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem": „Latvju plostnieki" (1890) „Malienas māmuliņu atmiņas iz seniem laikiem" (1891), tautas tradīciju un ticējumu apraksti: „Bluķu svētki Inflantijā" (1889) un „Inflantijas latviešu ticējumi par dzīvību un nāvi" (1891), kā arī divi oriģinālstāsti „Broņislava" (1892) un „Nora" (1892). 1888., 1890. un 1891. gadā P. Bērziņa apgādā klajā nāca J. Krēsliņa sastādīts teiku krājums trīs burtnīcās „Latviešu teikas iz Malienas", divas pēdējās J. Krēsliņš pats ilustrēja.
J. Krēsliņš bija arī aktīvs sabiedriskais darbinieks. Viņš iestājās pret Rīgas strādnieku vienīgajām izklaides un atpūtas vietām – krogiem. Kopā ar domubiedriem un 1891. gadā dibināto Rīgas latviešu sātības (atturības) biedrību „Auseklis" J. Krēsliņš organizēja jautājumu izskaidrošanas vakarus ar literātu priekšlasījumiem, orķestra un kora piedalīšanos.
1894. un 1895. gadā J. Krēsliņš piedalījās ekspedīcijās, kas vāca priekšmetus Latviešu etnogrāfiskajai izstādei, kuru X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā Rīgā organizēja Rīgas Latviešu biedrība. 1894. gada vasarā J. Krēsliņš kopā ar skolotāju P. Ābolu un inženierzinātņu studentu Kr. Zīvartu apmeklēja rietumu un ziemeļu Vidzemi; Ziemassvētku laikā kopā ar teoloģijas studentu L. Bērziņu Dienvidkurzemes jūrmalu no Liepājas līdz Palangai; 1895. gadā J. Krēsliņš apmeklēja dienvidu un austrumu Vidzemi un Inflantiju, Lieldienās pabija Alsungā un Kurzemes „ķoniņu" ciemos Kuldīgas apriņķī. Divus no šiem ceļojumiem J. Krēsliņš aprakstīja laikrakstā „Dienas Lapa" un mēnešrakstā „Austrums": „Pa Vidzemi" (1894) un „Inflantija" (1896).
Pēc J. Krēsliņa „ķoniņu" ciemos tapušajām fotogrāfijām ļaužu portretus Latviešu etnogrāfiskajai izstādei veidoja Ādams Alksnis, Teodors Grīnbergs (no 1930. g. Zaļkalns), Janis Rozentāls un Arturs Baumanis.
1905. gadā J. Krēsliņš devās uz Esentukiem (mūsdienās Krievijas Ziemeļkaukāza federālā apgabala Stavropoles novada Kislovodska), un viņa pēdas pazūd. Pēc radinieku nostāstiem J. Krēsliņš 20. gs. 20. gados it kā atgriezies Rīgā, saslimis ar tīfu, miris un apglabāts Lielajos kapos. Bet tie ir tikai minējumi.
Mūsdienās Jāņa Krēsliņa darbi glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Etnogrāfijas nodaļas Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekcijā un ir viena no tās senākajām un vērtīgākajām daļām.