Vai Latvijas teātru režisori savās izrādēs atvēl scenogrāfijai gana lielu vietu?
- Režisors ir atbildīgs publikas priekšā, scenogrāfs ir atbildīgs režisora priekšā, taču patiesībā jau skatītājs izrādi uztver kopumā – ar redzi, dzirdi, arī ožu. Neapšaubāmi, ka galvenais izrādē ir aktieris un visa sākums, inspirācija rodas no literārā darba, kas ir izrādes pamatā., taču tam visam jābūt veselumā, jāsaspēlējas. Ja kāds no komponentiem ir pats par sevi, izrāde nevar izdoties. Tad tai nav jēgas. Protams, ir patīkami, kad redzi – skatītājs novērtē arī skatuves iekārtojumu, uztver ideju, bet galvenais ir visu elementu mijiedarbe.
Vai Latvijas scenogrāfijas līmenis ir, kā saka, konkurētspējīgs arī plašākā mērogā?
- Manuprāt, scenogrāfijas līmenis Latvijā ir ļoti augsts, par to nav šaubu. Latvieši regulāri arī starptautiskos konkursos un skatēs piesaista uzmanību, izceļas pozitīvā nozīmē. Domāju, ka mūsu scenogrāfija izceļas un atšķiras ar izsmalcinātu gaumi un skaidri formulētu ideju – kādu vidi uz skatuves ir vēlēšanās radīt. Nevarētu teikt, ka Latvijā ir ļoti daudz profesionālu scenogrāfu, bet tie, kas ir, ir patiesi talantīgi un pamanāmi.
Pastāstiet par izrādi "Ivonna, Burgundijas princese"!
- Viss vēl ir tapšanas procesā, nianses var mainīties, tāpēc grūti stāstīt un kaut ko apgalvot. Pirmo reizi strādāju ar režisoru Romanu Kozaku no Maskavas - ļoti prasīgu un patiesi profesionālu režisoru. Viņam ir skaidrs, ko viņš grib un ko negrib. Tas ir cienījami. Izrādē patlaban vēl ir ļoti daudz nezināmo. Tā nebūs vienkārša - nevienā no izpausmēm. Arī pats sižets ir īpatnējs, turklāt tā ir groteska, kas latviešu aktieriem ir diezgan grūts žanrs: no vienas puses – komēdija, no otras – it nemaz nav komēdija, tāpēc domāju, ka šī izrāde mums visiem ir izaicinājums – gan mākslinieciski, gan skatuviski.
Jūs esat arī Dailes teātra galvenais mākslinieks. Vai plānojat kādas izmaiņas arī Dailes teātra telpās, kas pieejamas publikai?
- Ir jau tā, ka kādam var patikt, kādam nepatikt, bet Dailes teātris ir sava laika arhitektūras piemineklis un tāds arī paliks – funkcionālisma arhitektūras paraugs. Tāpēc jūtu zināmu pietāti – negribas šo tēlu izjaukt. Ir dažādas idejas, drīzumā tiks aktualizētas lielformāta fotogrāfijas no mūsdienās iecienītām izrādēm, arī no senām un ļoti senām izrādēm, taču pagaidām neplānoju kaut ko ekstraordināru.
Kādās Dailes teātra izrādēs šajā sezonā vēl varēsim redzēt jūsu veikumu?
- Ar režisoru Mihailu Gruzdovu veidojam Antona Čehova "Kaiju", tā būs skatāma pēc Jaunā gada. Padomā arī Endrjū Loida Vēbera mūzikla veidošana – latviešiem gan šajā jomā nav lielas pieredzes, tāpēc būs, ko rauties, bet darīsim pēc labākās sirdsapziņas. Dailes teātra lielajā zālē šajā sezonā plānotas dažādas lielas izrādes, lieli projekti. Domāju, ka garlaicīgi nebūs.
Intervēja Zane Zvirgzdiņa, notikumi.lv
Foto: Dailes teātra arhīvs, Jānis Deinats
