Kamēr mēs cīnāmies pret nesaskaņām starp latviešu trijām piektdaļām un krievu vienu ceturtdaļu, Indonēzijā vēl aizvien nepatiku rada tikai viens procents ķīniešu. "Blind Pig, who wants to fly" ir filma par to, kā tad šai mazajai un dažādajai sabiedrības daļai veicas.
Linda ir ķīniešu meitene, kura, pati sev neapzinoties, iekļuvusi diezgan īpatnējā pasaulē. Protams, ģimeni jau neizvēlēsies, tāpat arī valsti un radu rakstus. Viņa ir piedzimusi kā ķīniete Indonēzijā, un jau izsenis zināms, ka iezemieši pieminēto minoritāti (kas, izrādās, ir pat lielāka nekā latvieši pasaulē) nievā par "aklajām cūkām".
Meitene retumis filmēta tikpat īpatnējā televīzijā kā diezgan neticams tēls, kas ēd "hlapuškas", dzīvo kopā savas garlaicīgās dienas ar māti, kura ir izbijusi badmintoniste un tēvu, kurš ir akls zobārsts. Neskatoties uz to, ka viņa asistente vēlas kļūt par šovu zvaigzni, pie reizes iznēsājot doktora bērnu, un viņš, ir iemīlējies Stīvija Vondera dziesmā "I just called to say I love you" šķiet jau no tā paša gada, kad tā tika radīta. 1984tā. Jauka kombinācija.
Noveco tikai Linda ar savu bērnības draugu un viņu pilsēta. Bērni pieaug, un ielas, kurās ik pa laikam garām pabrauca rikšas, nu jau ir pārpildītas ar automašīnām. Pārējais paliek tāds pats – vectēvs, kurš nemaz nenoveco, vēl aizvien spēlē biljardu, tēvs, kurš tikpat jauns, vēl aizvien ar lateksa cimdiem rokā taustās pa smaganām, un indonēzieši, kuri vēl aizvien neieredz "aklās cūkas" tikai tāpēc, ka viņi izskatās savādāk.
Vilšanās gaida tos skatītājus, kas vēlēsies redzēt šo nesaskaņu atainojumu līdzīgu kā mūsu pašu trīspadsmitā janvāra naktī notikušos nemierus vai atainotu kā asiņainu pagrīdes izrēķināšanos, kur ķīniešus piesien virvēs pie grieztu laktām un dauza ar naglotām siksnām. No vardarbības šajā stāstā ir tikai nelieli privāta rakstura kāvieni Lindas bērnības draugam un viņa paša radītais karaoke video, kurš stāsta par grautiņiem pirms desmit gadiem. Apmēram to laiku, kurā galvenā varone atceras savu desmit gadu iestāšanās mirkli un kurā risinās otrs, mazais stāsts.
Tomēr stāsts ir nevis par to, kā kādu noslāna un kā kāds baidās, bet par to, cik neiespējami sadzīvot šķietami līdzīgām nacionalitātēm. Vēl pie tam kādai ar tik nemanāmu īpatsvaru. "Blind Pig, who wants to fly" ir filma par ķīniešu pašnepietiekamību un viņu pašapziņas caurumos iestrēgušām naida šķembām. Par identitātes krīzi būt izstumtiem no sabiedrības un vienmēr palikt kā "tiem tur" no to dīvaiņu bara. Tiesa, režisors Edvins (Edwin) savai pirmajai nopietna garuma lentei ir izvēlējies patiešām "tipisku" ģimenīti un "tipiskus" ģimenes galvas klientus. Taču šī kino nāk no Āzijas austrumu daļas – viss izskaidrots.
Vien nelieki piebilst, ka pats režisors it kā speciāli vai tomēr netīšām izcēlis šo mazo diasporu kā saprātīgas un inteliģentas būtnes, kuras ir samērā turīgākas par ikdienas indonēzieti. Kuri nav ārsti (profesija, kuras sabiedrības stāja komentārus neprasa), vairākkārtēji starptautiski badmintona čempioni vai turīgs, lai arī homoseksuāls, pāris. Visvienkāršākais un reizē veiklākais manipulators intelektuālajai nevienlīdzībai ir bērnībā zākātā un vēl tagad šad tad iekaustītā Lindas drauga manieres un spējas datortehnoloģijā un, piemēram, video apstrādē. Var nojaust, ka pašiem zākātājiem tās nav tikpat ievērības cienīgas.
Būtībā "Aklajā cūkā" nav iesākuma, iztirzājuma, kulminācijas un nobeiguma. Ir tikai cauri filmai tekošs pavediens par ķīniešu neērto pozīciju no daudziem aspektiem un laika posmiem. Un to, cik tā pasaule, lai no kura skatu punkta ņemtu, tur ir patiešām savāda un nedaudz pat absurda. Varbūt tāds ir pats filmas radītājs Edvins. Beigās vien kāds izsmalcināts kino kritiķis tikai piemetinās, ka "Akla cūka grib lidot" taču ir par tēvu. Nē. Tā ir par Stīvija Vondera dziesmu "I just called to say I live you" no 1984.gada, ziniet.
