Kāda būtu jūsu dzīve, ja zombiji parādītos kā mazas un jaukas dzeltenas puķītes, jūsu vectēvs izrādītos Frenks Sinatra un pasaulē bīstamākais dzīvnieks būtu kaķis. Deviņdesmit četras minūtes provokatīva kino no Grieķijas, un jūs to pavisam noteikti uzzināsiet.
Jaunā, daudzsološā un ekstravaganti domājošā grieķu režisora Jorga Lantimosa spēriens pa pagājušā gada Kannu festivāla palmas zariem izrādījās tik skaļš, lai par to pamanītu gan nacionālais kino institūts, gan aizrobežu ļaudis. Arī Starptautiskais filmu festivāls "Arsenāls", kurš filmu "Dogtooth" (Kynodontas, 2009) ievietojis Starptautisko darbu konkursa sarakstā starp Aleksu van Varmerdamu un Manuelu De Olivjeru (Alex van Warmerdam; Manoel de Oliveira).
Bet stāsts nav par zombijiem un slaveniem dziedātājiem. Tas ir par kādu dīvainu, pēc izskata laimīgu trīs bērnu ģimeni, kuras galva (šajā gadījumā tēvs) izvēlējies radīt saviem bērniem drošu vidi, kas neiet roku rokā ar ārpasaules nelabajiem efektiem. Lai viņa un sievas bērniem nebūtu "sliktu ietekmju un neattīstās negatīvas personības". Trīs dažāda pieauguša vecuma bērni, kas iesprostoti milzīga izmēra privātmājā, un to vienīgā saskarsme ar visu "tur ārā", ir pāri lidojošās lidmašīnas, kuras "nokrītot", izrādās tikpat lielas, un tēva uzņēmuma apsardze Kristīna, kura reizi nedēļā ierodas, lai sniegtu vidējam bērnam – dēlam intīmas dabas pakalpojumus.
Šādi priekšnosacījumi noved pie tā, ka neviens no bērniem nezina, kas ir televīzija, telefons (tā ģimenē sauc sālstrauciņu) un pat "vāverīte". Imaginārā mikrosabiedrība liedz piekļūt jebkādai dzīvībai, kas ir aiz žoga, taču instinkti un neliels tēva skaidrojums liek domāt, ka aiz tā mīt tieši tādi paši "bērni" kā viņi un tādas pašas ģimenes. Par labiem darbiem jaunā paaudze tiek apbalvota ar dažādiem bonusiem, piemēram, video skatīšanos, kas izrādās savādāks kā mājās uzņemtais, ko trijotne jau zina no galvas. Šādā inkubācijas sistēmā rodas dažādu instinktu izlaušanās, nelielas psihopātijas un Kristīnas patvaļības. Un iespējas vecākajai meitai atklāt nezināmo. Lai arī kādiem mērķiem. Lai nu kā, tēvs savu pacifiskumu nezaudē pat mirkļos, kad nedaudz iekrauj gan meitai, gan Kristīnai.
Taču šāda fantāzijas pasaule var beigties tikai tad, kad izkrīt acu zobs. Bērni tiek pielaisti pie auto stūres, un otrā acu zoba izkrišana nenoliedzami norāda uz "gatavību sastapt briesmas, kas uzglūn ārpusē". Jo ārpusē mīt daudz kaķu, kuri mēģinās tevi saplosīt tāpat kā brāli tur, aiz žoga.
Tad nāk mirklis, kad pēc nelāga starpgadījuma ar pieminēto dzīvnieku, vecāki vēl vairāk izlemj pierādīt bērniem, ka dzīve drošībā, saulē un aktīvos mīlestības apskāvienos tomēr varētu būt vislabākā. Tam visam pa virsu tēvs savām atvasēm kā nepaklausības samaksu un arī drošības labad suni un ka māte "dzemdēs" ceturto bērnu. Acīm redzams, ka suns Reksis ir primārais mērķis gan atvasēm, gan vecākiem – tas nodrošinās kaķu turēšanos pa gabalu.
Lantimoss ir radījis vienu no dīvainākajām filmām pēdējo pāris gadu laikā un pavisam droši var konkurēt ar līdzīga tipa "sirreālistisko sabiedrības drāmu" meistaru Larsu fon Trīru un pakutināt sajūtu kārpiņas kino profesionāļiem. Vai arī sabaidīt cilvēkus, kas ar eksperimentāliem projektiem ir uz "jūs". Ne mirkli negribas ticēt, ka kaut kas no tā varētu būt radīts pie pilna saprāta, taču izskatās tik patiess un ticams/neticams kā dokumentālais kino. Līdzīgi bezpalīdzīgajai situācijai Andra Gaujas materializētajā ģimenes traģēdijā "Ģimenes lietas". Tikai vēl neticamāks.
Katra minūte ir piesātināta nedaudz atbaidošu, bet piesaistošu un komisku situāciju, laikam tāpēc šis kino arī ieguvis nosaukumu "melnā komēdija". Tomēr nenopietni "Acu zobu" vienkārši nedrīkst uztvert. Diezgan droši var teikt, ka par "Dogtooth" vēl ilgi runās tie, kas to būs noskatījušies 18. septembrī kino "Rīga" un 23. septembrī kinoteātrī "K.Suns". Šķiet, jaunā tūkstošgade, reizē ar Tālo austrumu neticamā kino uzliesmojumu, pārsātina pasauli ar paranormālām un pamatīgi slēptām indivīdu ārprātīgo stāstu ekranizācijām. Vai Grieķijas kustīgo attēlu sabiedrība gatavojas stāties pretī Dienvidkorejai un, piemēram, Vasilis Mazomenoss un Lantimoss Bongam Jonam-ho vai Parkam Čanam-Vukam?
