Katrs no mums ir izgājis cauri tīņu gadiem, kādam tas ir bijis vieglākā, kādam – smagākā formā. Andreas Arnoldas filma "Fishtank" stāsta par Anglijas pieredzi šādu "jautājumu" un problēmu risināšanā. Vai precīzāk – pārdzīvošanā.
Burtiski Mijas, piecpadsmit gadīgas meitenes, dzīve neatšķiras no lielākās daļas Rīgas mikrorajonu pusaudžu pieredzes. Tam par godu arī izvēlēts visdīvainākais, bet reizē visatbilstošākais Anglijas reģions – Eseksa. Austrumlondona, kur mitinās futbolistu sievas, nomaļākos apvidos starp zaļiem laukiem mājo pensionāri, kuriem pieder divsimtgadīgas privātas muižiņas un zirgi, kā arī ar jaukām angliskām un mietpilsoniskām mazpilsētiņām kā Tilburija vai Čelmsforda kontrastē "Eseksas Purvciems" - Bazildona.
Viss ir tik parasts. Afroamerikāņu komercializētā kultūra, "Waitrose" piens, milzīgas bloku mājas, riebīgas draudzenes un lecīgas mazās māsas. Bet tad rutīnu un no mātes iedzimto provinciālismu pārtrauc viņas jaunais īru draugs, kurš liekas ne tikai kārdinošs kā vīrietis, bet arī pie reizes parāda Mijai, ko nozīmē inteliģenta, strādājoša un nepīkstoša pilsoņa dzīve.
Taču, neskatoties uz "iedzimto" vēlmi būt ķirsī un Lilijas Alenas stilā ieturēto mutes brūķēšanu, meitene vēlas uzvarēt konkursā uz dejotājas vietu un atbrīvot zirgu, kas, pieķēdēts pie betona kluča, mīt nostāk treileru rajonā pie brāļiem "kankariem". Bet, kā izrādās, tur nav nemaz tik traki, kā viņai liekas. Varbūt pat daudz labāk kā citur.
Tā nu divu stundu filma paiet mazos, akūtos disfunkcionālas ģimenes problēmu risinājumos, kas vienmēr ir kā sasieti ar mazākiem vai lielākiem vārdu konfliktiem. Un šad tad Bobijs Vomaks iedzied "California Dreamin'". Dziesmu, kura maina ne tikai notikumus, bet arī Mijas dzīvi.
Bet nav jau tā, ka māte būtu pilnīgi nekam nederīga. Meitene no viņas ir iemantojusi izteiktu skaistumu un prasmi dejot. Varbūt arī tāpēc, mirkļos, kad dzīvokli apmeklē māmiņas draugs, attiecības starp abām paaudzēm ir izteikti disharmoniskas. Dažreiz pat šķiet, ka māte neieredz Miju nevis tāpēc, ka nemīl, bet gan tāpēc, ka saskata viņā sāncensību. Taču, kā par nelaimi, arī jaunais mājas vīrietis pamana šo abu sieviešu kopējās iezīmes un mēģina tās izmantot. Tiesa, slēpjot savu īsto dzīvi līdz pašām beigām.
Filma "Fishtank" nedaudz atgādina Britu "sarežģīto puiku" režisora Šeina Medova (Shane Meadows) darbus. Kaut gan sižets ir krasi citādāks. Un arī iznākums. Šķiet, Arnoldsa pati arī nav mēģinājusi būt oriģināla un izmantojusi tikpat līdzīgu mazpilsētu vidi un līdzīgas vecuma grupas kā savā iepriekšējā, ar Oskaru apbalvotajā īsfilmā "Wasp". Tas ne uz ko nenorāda, tomēr tāpat apstiprina faktu, ka režisore spēj uzburt patiesu un šad tad pat pārgalvīgu pavisam ne savas paaudzes cilvēka ainu tikpat labi kā Medovs. Tikai no jūtīgās sievietes nevis puiku puses.
