Homo Novus pirmizrāde – teātris uz ielas

Festivāla Homo Novus pirmizrāde „Paisums un bēgums” tapusi sadarbojoties latviešu aktieriem, topošajiem režisoriem ar uzveduma ieceres, tekstu autoru un režisoru – Mariano Pensoti no Buenosairesas. Divas stundas, deviņas desmit minūšu garuma epizodes, kas deviņas reizes atkārtojas. Desmit minūšu ietilpība, kurā var izdzīvot dzīvi.

Pavisam parastas askētiski iekārtotas telpas, ikdienā piederīgas kafejnīcām un birojiem, šobrīd varbūt vienīgi mazliet vairāk izgaismotas kā parasti. Pilnīgā klusumā darbojas aktieri. Mēs redzam viņu domas, tas viss. Runājot skaļi, apziņa meklē argumentus pateiktajam, attaisnojumus. Tagad virs viņu galvām uz ekrāna slīd nepateiktais un skaļi nepasakāmais.

Tikko avārijā cietis motociklists. Par dzīvi, kas pirms nāves aizslīd acu priekšā, par acumirkli. Guļot gandrīz pie pašas ielas malas, viņš piesaista garām gājējus ne-skatītājus, kas ziņkāri apstājas. Šo brīdi performances un realitātes saplūsmē mazliet nojauc apsargs, kas sanākušajiem norāda, ka viss kārtībā, nekas traģisks nav noticis, var nākt un skatīties.

Pāris, kas gatavojas vakariņot. Vīrietis atnācis ielaiž akvārijā zelta zivtiņu. Arvien no jauna. Laikam labi, ka epizodes šo divu stundu laikā atkārtojas deviņas reizes, ne vairāk, arī tas jau ir daudz, bet vismaz zivtiņām, vietas akvārijā vēl pietiek. Stāsts par viņiem. Dzimtas vēsture. Kopīgā un katram sava. Satikšanās, šķiršanās un satikšanās no jauna, sadzīvošanas meklējumi un traģēdija, kas piemeklē, kad šķietami līdzsvars jau atrasts.

Vīrietis gaida sievieti. Uz ielas stūra sarunāta tikšanās. Viņi iepazinušies pēc sludinājuma. Nekad viens otru nav redzējuši. Sieviete nenāk. Mirkli vēlāk. Uz ielas stūra stāv jauna sieviete, viņas domās riņķo viens jautājums – kāpēc viņš nenāk? Viņa pēc sludinājuma iepazinusies ar kādu vīrieti, šeit sarunāta tikšanās. Viņi nekad nav redzējuši viens otru.

Jauns puisis vēro priekšā sēdošo meiteni bibliotēkā, viņš vairās to uzrunāt, tikmēr domas jau aizskrējušas daudz tālāk, līdz kopīgai nākotnei. Bezgala bieži sastopamie acīm vaļā sapņi.

Bezmiegs. Pirmsaizmigšanas brīdis. Sievietes prātā riņķo visdažādākās domas. Iespaidu fragmenti. No pēdējā seksa līdz gauzži ikdienišķām lietām. Pie loga smēķē kāds vīrs. Aiz viņa muguras dārd mūzika. Dzīvoklī ballīte. Viņš ar cigaretes palīdzību laimīgi atrauts no tā visa, vēro ielu un cilvēkus lejā.

Visvairāk „aizķer” trīsdaļīgais stāsts, kura visi varoņi savā veidā ir saistīti, kaut vai ar to, ka atrodas vienā laikā un telpā šai brīdī un viņu stāstos iespējams vilkt paralēles. Mazliet biedējošā apziņa, ka pasauli caurauž līnijas un, pašiem to nenojaušot, daudzi punkti nolikti uz vienas ass. Kafejnīca, kurā pie viena galdiņa laimīgi satikušies jaunieši. Mazliet vēlāk viņi dosies prom, sekos viņu pirmais skūpsts, tāda pat desmit minūšu performance, skatītājiem vērojot brīdi, kad vēl laimīga neziņa un vienalga, kādas izvērtīsies nule kā sākušās attiecības. Viņiem līdzās kafejnīcas apkalpotāja lasa vēstuli no bijušā vīra. Vēstulē aprakstītās kara šausmas Irākā un seja, kurā nepakustas ne vaibsts. Ziemeļnieku miers, tas, kura dēļ ikdienā grūti nojaust, aiz kuras sejas slēpjas miers, aiz kuras atlikušas vien sapņu un ilūziju drupas. Kad jaunieši kafejnīcu pametuši, cits apmeklētājs, jauns puisis, domājot par mājām, kur netīkas atgriezties un par savu citādo dzīvi – ja vien viņš būtu Belmondo, malko atnesto tēju Vēro jauno apkalpotāju, fantazējot par viņas iespējamo dzīvi, patiesībā ne nieka par to nojaušot. Sejā nevar lasīt kā grāmatā, nekad ne.

Mazliet saliekušies, lai nebūtu priekšā blakus esošajam logam/ekrānam, kurā ziņkāri veras sanākušie, divi jaunieši pūlas atslēgt dzīvokļa durvis Viņiem pašiem savs stāsts, ar teātri nesaistīts. Realitāte ieplūst teātrī.

Visi šie stāsti mazliet skumji. Pilsētas nogurums. Kad netīkas vairs nekas. Un arī skaistas nākotnes vīzijas ir tikai vīzijas. Personiskā publiskošana, kas šoreiz nav „netīrās veļas mazgāšana”, tikai apstāšanās pie sveša loga, uzzinot, ka par spīti svešas dzīves vilinājumam, nekā īpaši atšķirīga no paša mājās notiekošā tur nav. Un mājās kā zināms, arvien tomēr labāk.

Izrādes vēl var pagūt noskatīties šodien un rīt no plkst. 21:00 līdz 23.00 Upīša pasāžā.