Svētdienas pievakare vienoja astoņus mūkus, vienu lamu un divus diezgan jocīgus pasākuma vadītājus. Šķiet, tieši šis jaunskungs un dāma padarīja visu pasākumu daudz interesantāku nekā gaidīts. Bija interesanti noskatīties, kā astoņi dziedošie, dejojošie un šad tad uzspēlējošie tēli mēģina stāstīt par mīlestību, tīru garu un spēka uzņemšanu (reizēm ilustrējot arī pretējo), kamēr vadītāji ir atnākuši uz "Comedy club" pasākumu.
Taču galvenā pasākuma sastāvdaļa tomēr bija jau pieminētās dejas un rituāli. 12.septembrī skatītājiem bija iespēja noskatīties desmit dažādus priekšnesumus, kurus izpildīja paša Dalailamas slavēti ļaudis, tie variēja no garlaicības līdz aizrautībai, no savdabīgas dejošanas līdz meditācijai. Pirmā daļa sastāvēja no lēniem uzvedumiem, pāris tika atzīti kā īpaši slepeni rituāli. Nez tikai kāpēc to redz 90 vietas Eiropā?
Viss sākās ar vienas no Budas mācību aizstāvju Ači piesaukšanu. Ar lēnu ritmisku dziedāšanu, kuru papildināja perkusijas un lielie pūšaminstrumenti, viņai tika lūgta svētība mūsu ikdienas gaitām. Tad priekšnesumu perkusiju pavadījumā turpināja divi dusmīgās Mahākālas (Budu sākotnējā vieduma dusmīgā izpausme) maskās ietērpti mūki, kuru dejai vajadzēja paust garīgu spēku, lai pārvarētu visus šķēršļus, tomēr tā sanāca diezgan samocīta. To pašu varēja teikt arī par nākošo, Melno Cepuru deju, kura simbolizē "uzvaru pār ārējiem šķēršļiem, nomācošām emocijām un maldīgiem konceptiem, kas rada ciešanas." Melnās cepurēs un kā vienmēr krāšņos un dārgos kostīmos tērpušies vīri tomēr līdz galam nespēja pārliecināt dinamiku mīlošos latviešu apmeklētājus, ka deju simboliskās kustības un žesti rosina visaugstāko mīlestību un līdzcietību.
Tomēr rutīnu lauza nākošā, Ķēniņa Gesara slavināšanas deja, kuru izpildīja vairāki mūki, tērpušies senajos karavīru kostīmos un apbruņoti ar kindžaliem un lokiem. Šī bija pirmā sistemātiskā deja, kura tika izpildīta, vairākiem cilvēkiem dejojot kopā. Kaut gan kustības šim karotājam – dievišķajai izpausmei - dažbrīd šķita jocīgas un karavīram nepiemērotas, tomēr inscenētā bultu izšaušana, šķiet, sabaidīja ne vienu vien apmeklētāju balkonā. Pirmajā reizē pat likās, ka dejotāji bultas neapturēs, bet izžaus kaut kur gaisā. Pirmā pasākuma daļa tika noslēgta ar Čod meditāciju – septiņiem budistiem sēžot uz maziem spilventiņiem un dziedot. Taču ļoti svarīga šajā priekšnesumā bija simboliskās roku kustības, kas nedaudz pārklājās ar hinduistu deju zīmēm ķermeņa un prāta dziedināšanai.
Otrā uzstāšanās daļa sākās ar Himalaju Nomadu, klejotāju cilšu, ganu dejām. Protams, pasākuma teicējs atkal paguva izcelties un pateikt pāris frāzes par aitu un to ganītāju tuvajām attiecībām, kas ir īpaši svarīgas, taču savu vainu izpirka, pastāstot ko tad gans velk mugurā un sien ap vidukli, kad dodas tālā ceļā ar dzīvnieku pulku. Tā, lūk, divi gani īpatnēji dejoja viens ar otru un spēlēja stabules, taču sajust "harmonisko attieksmi pret dzīvniekiem" tomēr neizdevās.
Nākošais priekšnesums bija vēl nebēdnīgāks, jo paši budisti ar "lielo skolotāju" Ačarja maskām skandēja priecīgas ziņas un dzina jokus viens ar otru, lai paustu labklājību un laimi. Šīs dejas ir izplatītas laicīgajos svētkos, piemēram, Jaunajā gadā, kad prāts nesas tikai uz jestrošanos un ne uz ko citu. Nākošās dejas pieteikšana par vīriešiem, briežiem atkal lika cilvēkiem neizpratnē smaidīt, tajā pašā laikā skatoties, kā divi mūki izpilda deju, kas personificē vīrišķīgās dievības. Un atkal enerģiskajām kustībām, kas izrādījās mazliet par lēnu, vajadzēja pārvarēt garīgo izpausmju "šķēršļus" ekspresīvā veidā, tomēr laikam visā trupā valdošais nogurums no iepriekšējās dienas darīja savu.
Tantrisko kulmināciju mūki sasniedza ar Kunrig – meditāciju negatīvās karmas attīrīšanai. Lai arī visi izpildītāji gandrīz nekustējās, tomēr sakrālā dziedāšana un bungu ritmiskās skaņas radīja tiešu to, kas tikai gaidīts no ladakiešiem visu uzstāšanās laiku – misticismu un neredzamās pasaules pietuvošanos.
Pašās beigās mūki vien atvainojās par dažām kļūdām, par lēno tempu un citām likstām, taču aizlūdza par visiem apmeklētājiem, jo tieši viņi deva lielu artavu stūpas celtniecībai un humānajai palīdzībai Ladakas plūdos cietušajiem. Vēl pie reizes divi mūki nostājās pie parādes durvīm, lai ar bezspēcīgām acīm iegūtu kādu papildus ziedojumu.
Foto: Ingus Evertovskis