Būvlaukumā atrasta kārba ar vairākiem tūkstošiem vēstuļu, kuras adresētas galvenokārt Zentai Mauriņai, kā arī piezīmju blociņi un rokrakstu burtnīcas. Pasākuma gaitā restauratori pastāstīs par darbu, kas jāiegulda, lai šos materiālus saglabātu, iespēju robežās rokraksti tiks izvērtēti arī saturiski. Līdzās informācijai par jaunatradumu, varēs iepazīties ar Rakstniecības un mūzikas muzejā jau esošajām Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives kolekcijām un materiāliem par viņiem citu personu kolekcijās. Pasākumā piedalīsies filozofs, Zentas Mauriņas un Konstatntīna Raudives pētnieks Edgars Mucenieks.
Trimdā izdotajā Zentas Mauriņas eseju krājumā Sirds mozaīka ir eseja Daži prieka avoti, kurā autore rakstījusi: „ ..gribu šeit pateikt, ka viens no smalkākiem priekiem, kas sakarā ar dvēseles izžūšanu arvien vairāk izzūd, ir vēstules [..]. Ko vēstule nozīmē, to īsteni esmu sapratusi tikai tagad, kur visas man rakstītās vēstules, un dažas bija tādas, ka šķita, tās jāņem līdzi kapā, palikušas Rīgā".
Pasākumu vada galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena.
Ieejas maksa – Ls 1,50; pensionāriem, studentiem un skolēniem – Ls 1 (cenā iekļauts izstādes Mūzikas instrumenti Latvijā apmeklējums).
Uzziņai:
Zenta Mauriņa (15.12.1897. Lejasciems – 25. 04. 1978. Bāzele, Šveice) – latviešu rakstniece, tulkotāja un domātāja. Dzimusi ārsta Roberta Mauriņa un pianistes Melānijas Mauriņas ģimenē. Bērnību pavadījusi Grobiņā, kur piecu gadu vecumā pārslimojusi poliomielītu (bērnu trieku), kas visu mūžu viņu piesaistīja ratiņkrēslam. Mācījusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā (1913–1915). Studējusi filozofiju Latvijas Universitātē (1921–1923), pēc tam baltu filoloģiju (1923–1927). Skolotāja Rīgas skolotāju institūtā un lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā. Aizstāvējusi filoloģijas doktora grādu par Friča Bārdas daiļradi (1938). Kara beigās devusies trimdā uz Vāciju, tālāk uz Zviedriju, kur līdz 1966. gadam dzīvojusi Upsalā. Bijusi docētāja Upsalas universitātē (1949–1963). Vēlāk dzīvojusi Vācijas dienvidos Badkrocingenā, kur apglabāta vietējā kapsētā. Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatas, daudz rakstījusi periodikā, tulkojusi. Trimdas laikā publicēti 20 viņas darbi latviešu valodā un 27 vācu valodā, kā arī tulkojumi itāliešu, angļu, krievu, zviedru, holandiešu, somu un dāņu valodā. Dzīves laikā nolasījusi ap 600 publisku lekciju Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Austrijā un Francijā. Saņēmusi starptautiskas atzinības: 1965. – Elzasas akadēmijas goda biedre (Francijā); 1968. – I šķiras Nopelnu krusts (Bundesverdienstkreuz); 1971. – Vācijas fonda Konrāda Adenauera balva (Konrad-Adenauer-Preis der Deutschlandstiftung); 1977. – Badkrocingenas goda pilsone.
Konstantīns Raudive (30. 04. 1909. Asūnes pagasts – 02. 09. 1974. Badkrocingena, Vācija) – latviešu psihologs, filozofs un parapsihologs, pētījis iespējamo dzīvi pēc nāves, izveidojis savu metodi mirušo cilvēku balsu pierakstīšanai, izmantojot „elektronisko balsu" fenomenu. Iemantojis starptautisku atzinību. Lasījis lekcijas Upsalas universitātē Zviedrijā. Mācījies Krāslavas ģimnāzijā un Rīgas katoļu garīgajā seminārā, ko nepabeidza. Studējis literatūru un filozofiju Parīzes universitātē (1930 –1932), Madrides universitātē (1932 –1934), Edinburgas universitātē (1934 –1936). No 1936. līdz 1937. gadam dzīvojis Itālijā, no 1937. līdz 1938. gadam – Somijā. 1938. gadā viņš atgriezies Latvijā un ļoti aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē. Pēc 1944. gada dzīvojis Vācijā, bet 1947. gadā pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā. No 1965. gada dzīvojis Vācijas pilsētā Badkrocingenā.
